01/08/2023
Rīts uzsākās ar “Austošās saules dziesmu” un rībošiem katlu vākiem, kas radīja ne īpaši apmierinātus skatienus, bet piespieda atvērt acis tikai tāpēc, lai apklusinātu troksni. Acīmredzot mēs tādi pamatīgi nīkuļi lielās Mātes Dabas priekšā - bīstoties no rīta lietus, rīta rosmi mums nācās pildīt gaitenī. Tāpēc pieskandinājām dienesta viesnīcu ar mazliet pārveidotu Jāņu rotaļu, kurā ar balsi un idejām jāizpaužas bija ikkatram!
Pēc brokastu putras rāpāmies mūsu sarkanajā autobusā un devāmies uz Ventspili. Irina mūs mudināja uz raganiskām nodarbēm lietus aizbaidīšanai un aicināja “izgulēt neizgulētos sapnīšus”, ko ļoti aktīvi arī darījām.
Ventspils zinātnes centrā “Vizium” izmēģinājām virtuālās realitātes amerikāņu kalniņus, pasportojām tehnoloģiju vadītās aktivitātēs, nostiprinājām zināšanas par cilvēka anatomiju un citām tēmām. Pēc tam devāmies uz Rakstnieku māju, kur uz brīdi sajutām tās askētiski estētisko un radošo noskaņu, klusi cerot tur kādreiz nonākt padarboties uz ilgāku laiku. Arī katrs saņēmām Rakstnieku mājas Gada grāmatu, kurā apkopoti pandēmijas laikā tapušie darbi.
Tad braucām uz Ventspils Augstskolu, izmaldījāmies pa tās gaiteņiem, galu galā satiekot Jāni Veckrāci (dzejnieka ietērpā - Jāni Vādonu), ar kuru piedzīvojām vērtīgu lekciju un sarunu par valodas vēsturi, attīstību un spēku, kā arī literatūras un mākslas nozīmi, mērķi un jēgu.
Kad iekāpām autobusā, mums tika paziņots, ka tiek pēkšņi mainīts turpmākais maršruts, uzsverot, ka mums nemaz nav izvēles iespēju. Un tas bija patiesi vērtīgi - jau tobrīd izskanēja replikas, ka “spontānas idejas vislabākās”, un tas arī apstiprinājās, kad laimīgi izstaigājāmies, izskrējāmies, izbļāvāmies un izlasījāmies akmentiņus Jūrkalnē pie spēcīgās un mieru nesošās Baltijas jūras.
Arī izbraucām cauri Pāvilostai un Aizputei, klausoties Irinas stāstos par pilsētiņu vēsturi un ikdienu. Mīļš paldies Irinai, kas rūpīgi un nerimstoši gādāja par mūsu pilnajiem vēderiem, piciņas un saldās bulciņas piedāvājot teju katru stundu :)
Pievakarē samiegojušies atgriezāmies mūsu mīļajā Kuldīgā, sasildījāmies ar zupu un pēkšņi tikām ierauti neplānotos “Prinča un ubaga zēna” mēģinājumos, ko aktīvi čumam un mudžam varēja just ne tikai uz skatuves, bet arī dienesta viesnīcas gaiteņos, un tas lika sasparoties un sajust, ka šajā nometnē darbu daudzums un radošums valda neizsīkstošos apmēros!
Grupa “Mums ir ļoti grūti šobrīd”:
Mārtiņš, Alise, Agnese, Sofija, Rute
