20/04/2026
Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri pieciem. Bērnudārza gaitenī valdīja ierastā pēcpusdienas kņada - ārdurvis nemitīgi čīkstēja, ielaižot vēsa gaisa plūsmu un steidzīgus soļus.
Audzinātāja Agnese stāvēja pie grupas durvīm, vērojot, kā bērni viens pēc otra dodas uz garderobi.
Durvis atvērās, un gaitenī ienāca Emīla tētis. Viņš mēroja ceļu līdz dēla skapītim, neatraujot acis no telefona ekrāna. Agnese paspēra soli uz priekšu. - Labvakar, - viņa teica. Vīrietis nereaģēja. Viņš piegāja pie dēla, kurš sēdēja uz soliņa, un ar vienu roku palīdzēja vilkt zēnam kājās zābakus, ar otru joprojām turot ierīci. Viņš nepateica ne vārda un, viegli pastumjot zēnu uz izejas pusi, devās prom. Durvis aizvērās bez "uz redzēšanos" vai "paldies".
Agnese palika stāvot durvīs, taču tad gaiteni piepildīja pavisam cita enerģija. Ienāca Annas mamma. - Labvakar, Agnese! Cik šodien silta diena, vai ne? - viņa smaidot noteica, noliekot savu somu uz soliņa. Viņas pārmija pāris vārdu par to kā topošai skolniecei Annai mājās sokas ar jaunās grāmatas lasīšanu, un par to, cik svarīgi ir ļaut bērnam pašam kļūdīties. Mamma nebaidījās pajautāt: "Kā jūs pati jūtaties?"
Minūtes pagāja nemanot. Šī saruna bija kā malks svaiga gaisa. Agnese juta, ka viņas darbs tiek ne tikai pamanīts, bet arī cienīts. Annas mamma nekur nesteidzās - viņa veltīja laiku, lai tiešām sarunātos, radot sajūtu, ka viņas abas ir vienā komandā.
Kad Anna un viņas mamma beidzot atvadījās ar sirsnīgu "Paldies par jūsu darbu un pacietību!", Agnese sajuta vieglumu.
Taču kontrastu uzreiz atgrieza nākamais vecāks.
Ieradās Katrīnas mamma. Viņa ienāca gaitenī straujiem soļiem. Agnese atkal pasveicināja, taču atbildes vietā saņēma jautājumu: - Kur ir viņas rozā cimdi? Skapītī nav. - Mēs tos nolikām žāvēties uz radiatora, - Agnese paskaidroja un tos pasniedza. Sieviete tos vienkārši paņēma un pagriezās pret meitu, lai dotos prom, neatstājot vietu ne acu kontaktam, ne atbildei.
Gaitenī iestājās klusums, līdz ienāca vēl viens tētis. Viņš, pat nepaceļot galvu, pagāja audzinātājai garām, it kā viņa būtu telpas sastāvdaļa.
Agnese atgriezās grupā. Viņa pieķēra sevi pie domas, ka tieši tās pāris minūtes ar Annas mammu bija tās, kas palīdzēja izturēt pārējo vienaldzību. Tas bija atgādinājums, ka ne visi ir aizmirsuši sarunāties. Tomēr rūgtums palika - kāpēc pieklājība ir kļuvusi par retumu, nevis normu?
Viņa nodzēsa gaismu un aizslēdza grupas durvis. Ejot uz pieturu, Agnese domāja par to, ka bērni mācās no piemēra. Un, lai gan viena sirsnīga saruna spēj sasildīt sirdi, kopējā tendence klusējot "nodot bērnu kā preci" liecina par kaut ko skumjāku - par laiku, kurā otrs cilvēks arvien biežāk tiek uztverts tikai kā funkcija.
Novērots bērnudārzā.
Vai esat novērojuši līdzīgu tendenci sava bērna bērnudārzā?
