14/09/2026
Zini, kāds ir paradokss? Lai ko Tu darītu vai nedarītu, kādam Tu tik un tā nebūsi gana laba.
Es atceros, ka pirmo gadu desmitu pēc pilngadības mēģināju iederēties, dzinos pēc atzinības. Un vienā brīdī es sapratu… nav vērts. Nav jēgas. Jo kādam es tik un tā nebūšu gana laba. Nebūšu pietiekami gudra, pietiekami kārtīga, pietiekami tieva vai pietiekami skaista.
Un tādā situācijā var nonākt strupceļā. Kā dzīvot? Ko darīt? Jo sava plāna un mērķa jau nav, jo visu laiku dzinulis bija nevis savas izvēles, bet gan kāda cita ekspektācijas par to, kādai man jābūt.
Vēlēšanās patikt ir tikai normāla. Mēs visi esam cilvēki un vairāk par visu šajā dzīvē vēlamies būt mīlēti un pieņemti tādi, kādi esam. Un tas ir normāli, ja ir bail… būt par sevi. Piepildīt savus sapņus un iet savu ceļu. Tas nekas, ka tas ir atšķirīgs. Tā jau ir tā unikalitāte.
Nereti mūs baida tieši pašu tuvāko viedoklis. Ko teiks? Kā reaģēs? Vai sapratīs? Paši tuvākie arī uztraucas — tikai katrs to izrāda savā veidā. Ne vienmēr mēs esam spējīgi saprast viens otru.
Bet varbūt pieaugšana ir arī par to — iemācīties pieņemt, ka ne visi Tevi sapratīs. Ne visi Tevi atbalstīs. Un ne visiem Tu patiksi.
Un tas nenozīmē, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā.
Tu neesi radīta, lai atbilstu visu cilvēku priekšstatiem par to, kādai Tev vajadzētu būt. Tu neesi radīta, lai visu laiku pierādītu, ka esi gana laba.
Tu esi gana laba arī tad, kad kāds Tevi nesaprot.
Tu esi gana laba arī tad, kad kādam nepatīk Tavas izvēles.
Tu esi gana laba arī tad, kad neesi perfekta.
Un varbūt lielākais atvieglojums dzīvē sākas tieši tajā brīdī, kad pārstāj jautāt: “Ko viņi par mani padomās?” un pirmo reizi sev pajautā:
“Bet ko es pati gribu?”
Jo dzīve ir pārāk īsa, lai to nodzīvotu, cenšoties būt gana labai visiem.
Beigās svarīgākais nav tas, vai Tu iederējies kāda cita dzīvē.
Svarīgākais ir — vai Tu pati jūties mājās savējā. ♥️
