Andrejs Ermuiza

Aizsargu maršs

audio.lndb.lv meta description

Rainers mācās braukt 5.aug. 2020

Iesim uz priekšu vērtējot pozitīvo no mūsu pagātnes
Nākamajā gadā politiski represētajiem, stāv priekšā 2 apaļas jubilejas, kuras vajadzētu svinīgi atzīmēt:
1. 25. martā paiet 70 gadu kopš 1949. g. masveida deportācijas,
2. 20. martā paiet 100 gadu kopš Latvijas aizsargu organizācijas nodibināšanas.
Uzskatam, ka pēdējo no šīm jubilejām – 2019.g. 20.martu - mums būtu ļoti svarīgi atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, jo liela daļu mūsu tautiešu, to skaitā mūsu tēvus vai vectēvus, represēja tieši par viņu piederību aizsargu organizācijai. Tādēļ 24.novembrī Latvijas nacionālo karavīru konferencē un Latvijas politiski represēto apvienības koordinācijas padomes sēdē ierosinājām šo datumu atcerēties ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Latvijas nacionālo karavīru konferences dalībnieki, kuri pārsvarā ir vecumā ap 90 gadiem un tādēļ labāk kā politiski represētie atceras pirmskara Latvijas laiku, šo ierosinājumu uzņēma ar sajūsmu. Kāpēc mums tas vajadzīgs? Lai mūsu senči šķībi neraudzītos uz mums no savas mākoņu maliņas par to, ka neesam saglabājuši viņiem pienācīgu cieņu.
Atskatoties uz 100-gadu jubilejas notikumu un personu vērtējumiem, esam ievērojuši, ka tika noklusēti aizsargu organizācijas nopelni pirmskara Latvijas attīstībā, pirmkārt, sadzīves kultūras, un it īpaši mākslinieciskās pašdarbības un sporta, veicināšanā. Ulmaņlaiku vadmotīva pamatā bija starp partiju konfliktu un tolaik izplatītās šķiru cīņas ideoloģijas aizstāšana ar pozitīvām sabiedriskām aktivitātēm, kas nebūt nav peļami. Tādēļ aizsargu organizācijas nopelnu noklusēšana, vadoties pēc padomju laikā melīgi izplatītā un joprojām pastāvošā naratīva, ka viņi palīdzējuši graut demokrātiju, nebūtu pieļaujama. Ja mēs atceramies 18. un 11.novembri kā valsts nodibināšanas un aizstāvēšanas dienas un šā gada 5.decembri kā policijas izveidošanas 100-gadadienu, tad kādēļ gan aizsargu dibināšanas 100-gadadiena būtu jānoklusē?
Uzskatu, ka šai atceres dienai būtu jāpiesaista arī zemessargi un jaunsargi kā bijušās aizsargu organizācijas tradīciju pārmantotāji. Neļausim mūsu nelabvēļiem tīksmināties par to, ka mums jāslēpj sava pagātne, kurā faktiski nav nekā noziedzīga.
Aizsargi gan organizēti neiesaistījās cīņās pret okupantiem, jo viņiem no valsts prezidenta nebija dota tāda pavēle (un tas bija pareizi, jo citādi, atšķirībā no kaimiņvalstīm, notiktu tautas izkaušana, līdzīgi kā Polijā 1939.g). Kara laikā viņi iekļāvās gan leģionāros, gan palīgu policijā, lai atriebtos par savu tuvinieku represijām. Ja kāds no viņiem tolaik piedalījās neaizsargātu iedzīvotāju iznīcināšanā, tad tas ir nosodāmi, bet tā ir viņa paša, nevis aizsargu organizācijas vaina.
Kāpēc, atjaunojot Latvijas neatkarību, tika izveidota zemessardze, nevis atjaunota aizsargu organizācija? Atbilde uz šo jautājumu būtu jāprasa no tiem, kas to izlēma.