Privātā pirmsskolas izglītības iestāde "Gregucis"

Vai pašvaldības mēģina ietaupīt uz ģimeņu izvēles rēķina? Publiskajā telpā izskanējiusi informācija, ka Rīgā plānots ierobežot līdzfinansējumu tām ģimenēm, kas izvēlas privātās pirmsskolas. Līdzīgas diskusijas uzvirmojušas arī citās pašvaldībās, kur minētas idejas par līdzfinansējuma samazināšanu vai pat atcelšanu.

Tiešsaistes nodarbības vecākiem Lūdzam norādīt savu vārdu, uzvārdu, elektroniskā pasta adresi un izvēlēties, kuras nodarbības vēlaties apmeklēt. Vietu skaits katrā nodarbībā ir ierobežots! Dienu pirms izvēlētās nodarbības saņemsiet Zoom linku nodarbībai e-pastā. Nodarbības notiek katru mēnesi. Ja kādu ieme...

Veram vaļā jaunu mazuļu grupiņu! 💛

Gaidīsim pašus mazākos uz drošu, siltu un prieka pilnu ikdienu mūsu dārziņā!

Mēs piedāvājam:
• Saudzīgu adaptāciju kopā ar vecākiem;
• Rotaļas, radošas aktivitātes un izzinošas nodarbības;
• Mierīgu un bērnam draudzīgu vidi;
• Individuālu pieeju katram bērnam.

Kopā soli pa solim iepazīsim dārziņa ikdienu, draudzēsimies, spēlēsimies un augsim!

📍Teikā, Zemgaļu ielā 8

🙌🏻 Vietu skaits ierobežots.

📩 [email protected] 📞 +371 2 8300301

Cik šis ir svarīgi - uzticēties! Un ja ir baža - runāt par to ar konkrēto atbildīgo!🫶

Pulkstenis ir 10:15. Oficiāli esmu "darbā" pie sava virtuves galda, bet praktiski esmu ieņēmusi stratēģisku pozīciju starp rožu podu un nedaudz pavērtu aizkaru. Mana meita Justīne (3 gadi) pirms stundas tika nodota audzinātājai, bet mana sirds joprojām ir tur – aiz tās krāsainās koka sētas.

Dzīvot tieši blakus bērnudārzam ir svētība un lāsts vienlaikus.

Es neuzticu Justīni nevienam, kurš nespēj nolasīt viņas acu skatienu trīs sekunžu laikā. Vai audzinātāja redzēs, ka viņai vajag padzerties? Vai viņa pamanīs, ka Justīne saskuma, jo nevarēja dabūt dzelteno lāpstiņu?
"Viņas ir tikai divas, bet bērni ir divpadsmit. Matemātika ir pret manu bērnu. Es nevaru vienkārši sēdēt un rakstīt e-pastus, kamēr tur, ārā, varbūt notiek netaisnība."

Pulksten 10:30, pastaigas laiks. Es lēni, gandrīz uz pirkstgaliem, izeju uz sava balkona. Es neesmu viena. Esmu bruņojusies ar tējas krūzi (kas kalpo kā maskēšanās) un ērgļa redzi.

Es redzu Justīni. Viņa stāv pie slidkalniņa. Audzinātāja runā ar citu mammu pie vārtiem. Mana iekšējā trauksme: "Viņa neskatās! Justīne tūlīt nokritīs! Kur ir kontrole? Kur ir drošība?!"

Es pievirzos tuvāk margām. Es slapstos gar logu rāmjiem, lai mani nepamanītu, jo, ja Justīne mani ieraudzīs, operācija būs izgāzusies un dārziņa diena beigsies ar histērisku skrējienu pāri zālienam. Es jūtos kā slikta spiegu filmas varone, kura neuzticas sistēmai.

Bet tad notiek kaut kas negaidīts. Justīne pieiet pie audzinātājas. Audzinātāja, nepārtraucot sarunu, uzliek roku Justīnei uz pleca. Tas ir vienkāršs, mierīgs žests. Justīne nesāk raudāt. Viņa pasniedz audzinātājai akmeni. Un audzinātāja... viņa pasmaida, paņem akmeni un ieliek to kabatā.

Un tajā brīdī es, stāvot uz sava balkona trešajā stāvā, saprotu:
Mana neuzticība nav par audzinātāju. Tā ir par manu baiļu sajūtu vairs nebūt "vienīgajai".

Dārziņā ir cita kārtība. Tur nav mammas-helikoptera, kas aizvāc katru akmentiņu no ceļa, un izrādās, Justīne prot pati apiet šķēršļus.

Audzinātāja nav "sveša tante". Viņa ir cilvēks, kuram Justīne uzticas pietiekami, lai uzdāvinātu savu vērtīgāko atradumu.

Kamēr es slapstījos un šaubījos...
Kamēr es pavadīju stundu, tēlojot detektīvu un analizējot katru audzinātājas rokas kustību, Justīne apguva dzīves vissvarīgāko mācību:
kā būt drošībā pat tad, ja mamma nav redzeslokā;
kā veidot saikni ar citu pieaugušo, kurš nav radinieks;
kā iemācīties pagaidīt, kamēr audzinātāja pabeidz teikumu (prasme, ko mājās mēs nekad nepieprasām).

Pulksten 17:00 ir pamiera parakstīšana.

Es ieeju dārziņā, cenšoties izskatīties pēc mammas, kura visu dienu ir cītīgi strādājusi, nevis pusi laika pavadījusi aiz aizkariem. Audzinātāja pasmaida un saka: "Justīne šodien bija tik drosmīga. Viņa man pat uzdāvināja īpašu akmeni."

Es jūtos nedaudz nokaunējusies.

Atgādinājums sev un citām mammām, kuras "dzīvo aiz loga": Mūsu neuzticība bieži vien ir tikai mūsu pašu bailes kļūt "mazāk vajadzīgām". Bet patiesība ir tāda, ka audzinātāja neaizvieto mammu. Viņa iedod bērnam pasauli, kurā mamma nav centrā, lai bērns beidzot pamanītu pats sevi.

Nākamreiz, kad Justīne ies pastaigā, es aizvēršu žalūzijas. Es apsēdīšos un tiešām strādāšu. Jo, kamēr es slapstījos gar logiem, mana meita iemācījās uzticēties pasaulei. Un varbūt ir laiks arī man izdarīt to pašu.

Vai esi jutusies līdzīgi?