Viss Ir Viens

Mīļie Viss ir viens draugi.

Varbūt varat palīdzēt?

Meklējam akordeonu veco laiku. Vidējo izmēru. Lietojamā stāvoklī. Labprāt iegādāsimies.

Pašu lietošanai. Ja kādam, kas piedāvājams, dodiet ziņu. Varbūt kādā šķūnītī stāv neizmantots un krāj putekļus. 😀❤️

Paldies, ❤️

Jānis un Dace Zeme

Sirds kalendāri 2026 ir ceļā pie Tevis!❤️

Visiem, kas līdz šodienai bija pieteikušies, šovakar ielikām kalendārus Omniva pakomātā. 😊

⭐️ Ja vēlies šo iedvesmojošo Sirds kalendāru 2026 arī sev, dod mums ziņu un mēs Tev to uzdāvināsim pilnīgi pa brīvu!

Kalendāra saņemšanas iespējas:

1️⃣Atsūti mums (whatsapp, messenger):

✅Savu vārdu, uzvārdu
✅Telefona numuru
✅Omniva pakomāta nosaukumu, kur piegādāt sūtījumu

2️⃣ Dodies klātienē uz Ieskaties.lv Ganību dambis 2a, Rīgā un paņem savu Sirds kalendāru! Katru darba dienu no 10:00-18:00

3️⃣ Zvani mums, brauc pakaļ un saņem pie mums mājās! Atrodamies Daugmalē.

Un - paldies Tev par sirdi sildošajiem un labajiem vārdiem. 🤗

Jānis (29339941) un Dace (29725196)

Esam sarūpējuši Tev Sirds kalendāru 2026.gadam!❤️
Tā ir mūsu dāvana Tev šajos Ziemassvētkos!🎄
Lai vārdi Tevi iedvesmo visu nākamo gadu un dod spēku īstenot savas sirds sapņus! 🤗

💫Ja vēlies Sirds kalendāru savās mājās arī nākamgad, lūdzu, sūti mums ziņu (whatsapp, messenger), norādot;

✅Vārdu, uzvārdu
✅Telefona numuru
✅Omniva pakomātu, kur kalendāru vēlies saņemt!

ℹ️ Vai arī Sirds kalendāru vari saņemt klātienē, dodoties uz Ganību dambi 2a, Rīgā - ieskaties.lv birojā. Šeit kalendāri uz vietas būs pieejami, sākot ar 10.decembri.

Un, protams, kalendāru vari saņemt arī pie mums klātienē, sazinoties ar mums iepriekš!

PIEBILDE: Kalendārs tiešām ir pilnīgi pa brīvu, darām no sirds 🤗, gribam Tevi vienkārši iepriecināt.

Jānis (29339941) un Dace (29725196)

P.s. Mīļš paldies Ieskaties.lv par atbalstu kalendāra tapšanā un sirsnīgs paldies Artūrs Elsons par kalendāra dizainu!🤍🤍🤍

Skumjas un sēras

Laiku pa laikam mūsu dzīvēs rodas dažādas situācijas, kuras esam pieraduši uztvert un sajust kā bēdīgus notikumus. Tā var but tuvu cilvēku slimība, nāve, šķiršanās vai jebkurš notikums, kur zaudējam kaut ko, kam bijām ļoti pieķērušies.

Pēc šādiem notikumiem parasti vai nu nejūtam neko, vai arī piedzīvojam neizsakāmas sēras, skumjas, jūtamies ļoti bēdīgi. Šādas sajūtas ir pilnīgi adekvātas, kad saskaramies ar grūtiem notikumiem un ir ļoti veselīgi izjust šo emociju spektru.

Ja esam iemācīti šīs sajūtas atpazīt jau bērnībā, varēsim šīs emocijas piedzīvot arī pieaugušā vecumā. Savukārt, ja bērnībā redzējām, ka pieaugušie pārakmeņojas, sastingst, vairs nekad nepiemin traģisko notikumu, tad arī pieaugušā vecumā bēgsim no šīm sajūtām.

Citiem vārdiem, ja pēc smagiem notikumiem nejūtam neko, tad mēs visas emocijas, kurām būtu dabīgi jāizreaģējas, neapzināti apspiežam. Kādu laiku varam tā arī dzīvot un izlikties, ka šis smagais notikums mūs neskar, tomēr ar laiku apspiestās emocijas atradīs veidu kā izlauzties. Parasti caur dažādām veselības likstām. Bet ir visdabiskāk un veselīgāk pēc šādiem notikumiem būtu raudāt, it īpaši, ja esam zaudējuši kādu cilvēku negaidīti.

Ja bērnībā mūs kā puikas kaunināja un teica, ka puikas neraud, tad, visticamāk, pēc šādiem notikumiem neraudāsim, bet nokļūsim tādā kā apātiskā stāvoklī, ko var nosaukt par sastingšanu. Sastingstam, jo raudāt ir slikti un nedrīkst. Viss ķermenis būs kā savilkts un dzīve apkārt liksies kā uzzīmēta.

Šāds stāvoklis var turpināties gadiem, līdz brīdim, kamēr atrodam dabisku veidu, kā izraudāties un atbrīvot šo skumju kamolu. Visbiežāk emocijas varam sajust, ja atceramies to, kuru esam zaudējuši, ar sirds siltumu sevī. Raudot un palaižot sev mīļo cilvēku, šis apspiesto emociju bloks izlaužas ārā un pēc tam jūtamies daudz vieglāk. Jo vairs nenēsājam līdzi šo smago kamolu.

Ja dažādu iemeslu pēc nesanāk paraudāt, tad prātam ir tendence šo zaudējumu pārvērst ciešanās, kurās varam ieslīgt uz ļoti ilgu laiku. Ciešanas rodas no tā, ka neesam atbilstoši izraudājušies, izsērojuši un palaiduši cilvēku no sevis prom. Tā vietā iestāstam sev, ka tas ir negodīgi, netaisnīgi un notiek tikai ar mums. Protams, ka tā rezultātā ikdienā jutīsimies nomākti, nejūtīgi un sastinguši. Ar laiku varam iedzīvoties arī depresijā.

Zaudējot sev tuvu cilvēku, veselīgi ir piedzīvot šo notikumu iespējami lēni, pakāpen*ski izjūtot gan dusmas, skumjas, sēras, nostaļģiju. Vienalga, cik laiku tas mums prasa. Vienā brīdī piedzīvosim sajūtu, ka varam šo cilvēku atlaist. Un tad varam arī sajust, ka šis cilvēks jau nekur nav pazudis. Viņš joprojām dzīvo mūsos, mūsu sirdī. Viņa fiziskais ķermenis ir atdots zemei un dvēsele atgriezusies mājās, bet mēs viņa klātbutni varam joprojām sajust. Kopā pavadīto laiku mums nevar atņemt, tāpat arī atmiņas.

Var būt tā, ka domās šim cilvēkam mums jāpasaka to, ko nepaspējām izrunāt. Pateikt to, kas gadiem tika noklusēts. Dari to sevī. Izdari to savā sirdī. Vienkārši zini, ka dvēsele tevi joprojām sadzird. Un mācies no šīs situācijas - turpmāk neatstāj neizrunātas un nepateiktas lietas ar tiem cilvēkiem, kuri mums tuvi un vēl dzīvi.

Nesen arī paši saskārāmies ar kāda tuva cilvēka nāvi paši. Atlikām un atlikām apciemojumu. Nenormāli daudz darba, bezgala daudz situāciju jāatrisina. Un tā dienu no dienas. Gan jau paspēsim. Gan jau vēl ir laiks. Līdz kādā agrā rītā saņēmām telefonzvanu, kad mums tuvais cilvēks ir aizgājis. Nepaspējām apciemot, nepaspējām atvadīties. Domājām, ka būs bezgalīgi daudz laika. Nebija. Traki sāpēja, traki raudāju. Un domāju, cik daudz mazsvarīgu lietu izvirzijām priekšplānā. Nekad neatliec uz vēlāku laiku to, ko lūdz izdarīt tava sirds.

Lai arī skumjas un sēras var būt nomācošas un ilgas, bet tās arī dod iespēju padomāt par sevi un savām vērtībām.

Sēras mūs māca novērtēt dzīves brīžus, kas pirms tam šķita pašsaprotami. Lai arī sēras ir nepatīkamas, tās palīdz mums augt, stiprināties un novērtēt skaistās dzīves dienas, kuras joprojām varam piedzīvot. Gan skumjas, gan sēras ir daļa no cilvēka emociju pasaules, kas palīdz saprast, kas mums ir patiešām svarīgi. Un zaudējums iedod arī dzīves prioritāšu pārskatīšanu.

Mūsu sirds aug caur sāpēm, tā kļūst stiprāka, ja ļaujam tai piedzīvot sāpes. Tik reizes, cik sirdij tas ir nepieciešams. Ja atļaujam sev piedzīvot sēru periodu, tad pēc šādiem pārdzīvojumiem esam sirsnīgāki cilvēki, kas izturas labāk viens pret otru un arī paši pret sevi. Sirds nevarēs mīlēt, ja nebūs piedzīvojusi sāpes, bēdas, sēras un skumjas.

Apbruņojies ar pacietību un sapratni pret sevi un sirds pati zinās, kad un kas jādara.

Jānis un Dace Zeme

Šis ir Mikiņš.
Viņš no attāluma skatās, kā top sirds kalendārs.

Vai Tu arī šogad vēlētos to saņemt?

❤️

Šaubas

Bailes viennozīmīgi ir pats lielākais iekšējais šķērslis, kas traucē mums kļūt brīviem un laimīgiem. Tomēr arī šaubas mēdz mūs pamatīgi vazāt aiz deguna un likt sprunguļus ikdienas situācijās.

Palūkosim, kur šaubas rodas un kāpēc mūs tās piemeklē. Bet vispirms – kāpēc šaubas ir tik nevēlams viesis mūsu dzīvē.

Visdziļāko prieku un laimes sajūtu piedzīvojam, ja darām un dzīvojam tā, kā aicina mūsu sirds. Īstenojam savus sapņus un ieceres. Darām to, kas mūs iedvesmo. Bet, ja šaubāmies, mēs savu sirdi neklausām.

Neatļaujam sev piedzīvot to, ko ļoti gribētos. Šaubāmies un neīstenojam pārmaiņas, kas tik ļoti vajadzīgas. Velkam garumā to, ko garumā vilkt pilnīgi noteikti nevajadzētu. Pietrūkst drosmes. Neziņa biedē. Labāk, lai paliek, kā nu ir.

Nereti tā ir mūsu prāta neveselīgā daļa (vairāk par šo parunāsim vēlāk), kas neļauj virzīties uz priekšu. Jebkuras pārmaiņas nozīmē neziņu, sava veida ļaušanos notikumiem. Bet mēs gribam, lai ir “droši”, gribam visu ap sevi kontrolēt. Mēs pieņemam lēmumus, kas mums ļauj palikt savā ierastajā komforta zonā. Paliekam tur, kur viss ir paredzami. Mēs varam mēnešiem un gadiem domāt par vienu notikumu, analizēt un pārcilāt to, domāt par to, ka kaut kas ir jāmaina, bet realitātē tālāk par domāšanu netiekam. Ilgstoša vilcināšanās un jebkura lēmuma nepieņemšana arī ir traumas sekas.

Tomēr tas nav tikai ego, kas traucē mums doties savas sirds sapņu virzienā. Tā ir mūsu pašu negatīvā attieksme pret sevi, mūsu iekšējais “iznīcinātājs”, kas ietver sevī visus iespējamos un pat neiespējamos (kā likums - sevi noniecinošus) apgalvojumus. Mūsu iemācītie priekšstati par sevi - kā mēs sevi redzam un ko par sevi domājam – vistiešākajā veidā ietekmē to, vai esam pārliecināti par saviem lēmumiem vai tomēr par visu šaubāmies.

Jā. Ļoti bieži aiz mūsu šaubām slēpjas mazvērtības kompleksi, nedrošība un nepārliecinātība par sevi. Nepārliecinātība par sevi visbiežāk rodas no mazotnē uzkrātās pieredzes. Kad nebijām gana labi un vērtīgi tādi, kādi esam un mums bija jācenšas, lai mūs “mīlētu”.

Kas ir tās situācijas, kas veicina mūsu šaubas, nepārliecinātību, neticību sev un saviem spēkiem?

Varbūt mūs bērnībā nepārtraukti salīdzināja ar kādu citu un saņēmām kritiku, ka neesam tādi, kā mūsu brālis, māsa, māsīca utt. Varbūt uzkrājām pieredzi, ka mūs “mīlēja”, ja darījām tā, kā vecāki sagaidīja un sodīja, ja uzdrīkstējāmies nepaklausīt. Varbūt mūs apsaukāja par stulbiem. Lai kādu sāpīgu frāzi bērnībā par sevi nedzirdējām - kā bērni mēs šiem vecāku (dusmās izteiktajiem) apgalvojumiem noticējām. Jā, vārdi sāpēja, bet mēs pieņēmām tos kā patiesus. Jo tos teica mums tuvi cilvēki.

Visa šī bērnībā uzkrātā pieredze nekur nepazūd. Arī pieauguši būdami – tieši tāpat kā toreiz, bērnībā - turpinām šaubīties par saviem spēkiem; šaubāmies, vai mūs tiešām mīl; baidāmies pieņemt savus lēmumus; turpinām dzīties pēc atzinības un laba vārda.

Un tas ietekmē mūsu uzvedību pilnīgi visās sfērās. Kā privāto, tā arī profesionālo jomu.

Būdami pieauguši, turpinām sevi “izdzīt” un kaut ko pierādīt jebkuram pretimnācējam, it kā viņu viedoklim par mums būtu nozīme.

Būdami pieauguši, turpinām paši sevi kritizēt, apsaukāt, noniecināt. Šaubāmies, vai rīkojamies pareizi. Vairākas reizes pēc kārtas mainām vienu un to pašu lēmumu. Esam nepārliecināti par sevi, baidāmies, kā izskatīsimies no malas, ko par mums padomās, kā tas izskatīsies. Šaubas, šaubas un vēlreiz šaubas. Mēs neuzvedamies kā pieaugušie, bet kā mazi bērni, kas meklē akceptu savām domām un vēlmēm kaut kur ārpusē, citos cilvēkos. Lai gan esam izauguši un varētu darīt, kā vien vēlamies. Mēs jau esam brīvi.

Tiklīdz sākam šaubīties par savām sajūtām, mēs vienlaikus arī pārstājam uzticēties savai intuīcijai un neieklausāmies sevī. Tā vietā sākam klausīties, ko saka citi, sākam rīkoties tā, kā citi to no mums sagaidītu. Vai vēl trakāk – sākam gaidīt, ka kāds cits pieņems mums vajadzīgos lēmumus. Bet citiem ir viņu dzīve. Un citi pieņems lēmumus, kas viņiem pašiem svarīgi.

Jo vairāk šaubāmies, jo vairāk zaudējam saikni ar sevi. Sākas aizvien lielāks iekšējais haoss. Līdz vienā brīdī vairs sev neuzticamies. Un ja neuzticamies sev, neticam saviem spēkiem, tad ir ļoti grūti īstenot iecerēto. Tad ir grūti izdarīt jebko.
Tā vietā sākam meklēt atrunas. Ka kaut kas nav iespējams, jo “neesmu tik gudrs”, “ir par vēlu ko mainīt”, “neesmu tik stiprs”, “tāpēc, ka bērni vēl mazi.” vai arī klasiskais aizbildinājums “ja vien man būtu laiks un nauda, tad gan es dzīvotu savādāk”.

Visi šie iekšējie negatīvie dialogi apcērp mums spārnus. Savās sajūtās kļūstam mazi, nevarīgi un bezspēcīgi. “Neesmu tik gudrs”, “neesmu tik drosmīgs” – tie visbiežāk ir apgalvojumi, kurus reiz par sevi dzirdējām, kad bijām mazi bērni. Un turpinām sevi barot ar šīm ilūzijām, šo nepatiesību. Kā varam zināt, ja pat nedodam iespēju sev mēģināt?
Kas slikts var notikt, ja pamēģināsim?

Vai redzi un jūti, cik absurdi sanāk?

Tā vietā, lai apstātos un ielūkotos sevī (ieraudzītu sevi tādu, kāds patiesībā esi, nevis skatītos uz sevi caur tām salauztajām bērnības brillēm) un atklātu savas nedrošības un nepārliecinātības iemeslus, mēs visu savu enerģiju tērējam uz ārpusi. Mēs darām visu, lai celtu mūsu svarīgumu un vērtību citu cilvēku acīs. Turpinot to pašu skumjo uzvedības modeli, kas bija arī bērnībā – “ja esam vērtīgi, ja kaut ko sasniedzam vai izdarām, tikai tad mūs mīlēs”.

Arī meklējam mīlestību citos cilvēkos, bet paši sevi nemīlam, paši sev svarīgi neesam, jo sevi izdzenam. Gaidām labos vārdus no citiem. Bet paši sev tos nesakām. Viena laba vārda dēļ esam gatavi darīt jebko, bet sev vienu labu vārdu pateikt – ir grūtāk.

Ko iesākt ar šaubām?

Ir svarīgi sev uzdot jautājumus – vai tiešām tā ir, ka es kaut ko nedaru savā dzīvē, jo man tam nav laika un resursu, vai patiesībā vienkārši šaubos par sevi un neticu saviem spēkiem.

Laiks un resursi atrodas brīdī, kad izsijājam prioritātes. Kad atsijājām no savas dzīves cilvēkus, ar kuriem nejūtamies labi. Kad atsākamies no darba, kas mūs izdedzina un dodam sev iespēju pamēģināt ko pilnīgi jaunu. Kad saprotam, ka neviens cits mūsu vietā nevar nodzīvot laimīgu mūžu.

Mūsu iekšējā balss vienmēr zina, kā mums ir labāk. Jautājums, vai tajā ieklausāmies. Esi vieds. Dari tā, kā sirds lūdz. Dari tā, lai dvēsele var priekā iemirdzēties. Un dari to tagad. Sevis un savas sirds dēļ. Nešaubies!

Jānis un Dace Zeme

Par bailēm!

Bailes ir mūsu katra lielākais klupšanas akmens. Jo tām ir milzīga vara pār mūsu lēmumiem un ikdienas dzīvi. Ja neatpazīstam un netransformējam savas bailes, tad tās mūs visu dzīvi var turēt īsā pavadā.

Nesastopot savas bailes aci pret aci un neatpazīstot baiļu cēloni, mēs no baiļu “purva” ārā netiekam. Jo nemaz īsti nezinām, no kā baidāmies. Neatpazīstam to, ka bailes iet roku rokā ar bērnībā iegūtajām pieredzēm un parasti mūsu bailēm nav nekāda sakara ar mūsu šī brīža, pieaugušo, vecumu. Jo pieaudzis cilvēks nebaidās, viņš spēj objektīvi visu izvērtēt un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Ja dzīvojam bailēs, arī lēmumus savā dzīvē pieņemam baiļu vadīti. Izvairamies no nepazīstamā. Nemēģinām kaut ko mainīt savā dzīvē, jo mums bail no pārmaiņām; bail, kā tas izskatīsies no malas; ko citi padomās, bail, ka neiederēsimies utt. Mums bail, ka mūs atkal sāpinās; bail palikt klusumā ar sevi; bail, ka mūs pametīs, bail nomirt, sajukt prātā utt.

Un tas mūs ieved vēl lielākā trauksmē un sasprindzinājumā. Līdz nokļūstam tādā kā apburtā lokā. No vienas puses, gribam justies brīvi un labi, no otras – baiļu dēļ neuzdrīkstamies neko mainīt savā dzīvē. Viss paliek kā bijis. Un lēnām zaudējam saikni ar sevi, ar savu sirdi.

Dzīvojot bailēs, mēs pārstājam just savu iekšējo spēku. Tā vietā mūsos ienāk nedrošība, izmisums, bezspēcība, jūtamies sadalīti. Un - jo nedrošāk jūtamies, jo vairāk visu gribas ap sevi kontrolēt. Mūsu sirds ir ciet, neko īsti nejūtam.

Un te - nākamais grābeklis. Kontrolēt ārpus sevis neko diži nevaram. Tā ir ilūzija. Kas vienā brīdī atnesīs vilšanos. Turklāt vēlme kontrolēt – nozīmē milzīgu stresu! Jo mēs nevaram ietekmēt to, ko domā vai kā dzīvo citi cilvēki! Un arī nevajag. Mums katram ir sava dzīve. Un mūsu katra atbildība šo dzīvi radīt tādu, kādu mēs to no sirds vēlamies.

Kamēr mēs baidāmies kaut ko mainīt sevī un savā dzīvē, mēs stāvam uz vietas. Turpinām dzīvot nelaimīgi, turpinām dzīvot melos. Reizēm tā nodzīvojam visu mūžu. Un tikai mūža nogalē aptveram, ka paši sev neesam ļāvuši dzīvot. Baiļu dēļ atteikušies no tā, kas sirdij tik ļoti bija vajadzīgs.

Kad dzīvojam bailēs, mēs veidojam ne tikai postošas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet arī meklējam drošību materiālajā pasaulē, amatos, profesijās. Iegūstam lielāku varu vai dodamies arvien augstāk pa karjeras kāpnēm, bet veselība pasliktinās. Līdz nobrūk pilnībā. Vai arī - iegādājamies nevajadzīgas lietas, lai tās mums dotu iluzoru drošību un īslaicīgu “laimes” sajūtu.

Patiesībā iekšējais tukšums, bailes un nedrošība tā rezultātā tikai pieaug. Jo mēs sākam pieķerties arvien vairāk lietām. Un ķermenī dzīvojošās bailes pakāpen*ski izraisa dažnedažādas veselības problēmas – trauksmi, depresiju, asinsrites un asinsspiediena traucējumus, sirds problēmas, veģetatīvo distoniju un daudz ko citu.

Patiesība ir tāda, ka vislielākās bailes – mums kā pieaugušajiem – tās ir bailes pašiem no sevis, bailes no tā, kas paslēpies mūsu zemapziņā. Un ja neko savā dzīvē nemainām (turpinām baidīties), tad turpinām dzīvot sastinguši, nomākti, bezspēcīgi. Sadzīvojot ar arvien izteiktākām veselības problēmām.

Dzīvojot ar iekšēju sastinguma sajūtu, mēs pārstājam meklēt risinājumus. Ierastais dzīves modelis it kā rada iluzoru drošības sajūtu. Savukārt, jebkādas pārmaiņas izraisa trauksmi un baiļu sajūtu, līdz tādam līmenim, kur jau šaubāmies par sevi un sakām sev, ka tāpat neko nevar mainīt. Ieejam upurī, jo esam pieraduši visu kontrolēt. Gribam, lai viss ir paredzami. Mums vajag visu kontrolēt, lai būtu “drošībā”.

Bet mūs – kā pieaugušus cilvēkus – neviens nevar apdraudēt. Mēs jebkurā brīdī varam jebko mainīt, darīt savādāk. Mēs neesam bezspēcīgi. Mēs vairs neesam mazi bērni!

Kad un kāpēc bailes rodas?

Baiļu iedīgļi ir meklējami mūsu bērnībā un laika posmā vēl pirms piedzimšanas. Ja mēs kā bērni nesaņēmām mums tik ļoti vajadzīgo drošības sajūtu, ja vecāki mums neiedeva vai nevarēja iedot stabilu pamatu, tas izsauca mūsos bailes. Ka mūs pametīs. Ka mūs varbūt nemaz nemīl. Ka esam vieni. Ka neesam vajadzīgi. Un tā tālāk.

Iemesli, kāpēc izjūtam bailes, var būt jebkādi. Simtiem. Varbūt uzaugām ar vienu no vecākiem. Varbūt vispār bez. Varbūt mums nebija neviena, uz ko paļauties, jo vecāki paši ar sevi netika galā. Varbūt bijām pirmdzimtie. Līdz ar brāļa vai māsas ienākšanu palikām otrā plānā, jo visa uzmanība tika jaunākajam. (Arī tādos gadījumos mūsos attīstās bailes, ka vairs neesam vajadzīgi un ka mums ļoti jācenšas, lai mūs mīlētu.) Varbūt tētis sita mammu. Varbūt māte dzēra un dzērumā kļuva agresīva. Varbūt pēkšņi nomira kāds tuvinieks. Varbūt dzemdību laikā aizrijāmies ar augļūdeņiem un gandrīz nosmakām. Vai ap kaklu bija aptinusies nabas saite. Varbūt mūs biedēja, sita, pazemoja. Gribēja nogalināt. Un kā bērni nevarējām sevi pasargāt. Mēs tur neko nevarējām ietekmēt. Lai ko mēs būtu piedzīvojuši, mūsu ķermenis to visu atceras, ķermenī visa šī informācija glabājas.

Ko ar bailēm iesākt?

Vissvarīgākais ir ieraudzīt baiļu īsto iemeslu. Ja pašam spēka vai zināšanu pietrūkst, meklēt kādu, kas tevi šajā ceļā var atbalstīt.
Reizēm - lai atpazītu, vai bailēm ir pamats šodienas situācijā - palīdz pavisam vienkārši jautājumi:

“Vai tas, no kā baidos, apdraud manu dzīvību šajā mirklī?” Ja atbilde ir nē, tātad, ar tevi nekas slikts nevar notikt!

Citiem vārdiem - tavām bailēm nav saistības ar šī brīža realitāti. Tavs ķermenis vienkārši atceras pagātnē pārdzīvoto. Un kāds notikums šodienā tev par to atgādina.
Būdami pieauguši, mēs varam mainīt jebkuru sāpīgu pagātnes pieredzi. Pamazām varam dziedināt jebkuru sāpīgu, vai pat šausminošu bērnības traumu.

Svarīgi, lai tu apzinies, ka viss sliktais jau ir noticis un sen beidzies.

Pārstājot bēgt no nepatīkamajām sajūtam, bet ieraugot baiļu patieso iemeslu – kļūstam brīvi, bailes zaudē varu un nokļūstam tagadnē. Jebkuras bailes ir transformējamas. Pilnīgi visas. Jebkuras traumas var dziedināt. Ar mīlestību pret sevi.

Tici sev un savam spēkam. Tu to vari. To varam mēs visi. Un viss, ko šodienā savā labā paveiksi, tev atvērs jaunas durvis un jaunas iespējas. Durvis, kur bailēm vairs tavā dzīvē vietas neatliek. Durvis, kur tava sirds tevi ved tavu sapņu virzienā.

Ļoti daudz cilvēku baidās uzsākt ko jaunu, jo baidās, ko citi padomās. Bet citiem tieši tādas pašas bailes! Un tik bezjēdzīgi sanāk! (Visi baidās, ko otrs padomās. Un neko savā dzīvē neuzdrīkstas mainīt.)

Tāpēc - kur vien vari, kāp pāri savām bailēm, darot to, no kā visvairāk bail. Un ar katru uzvaru, tavs spēks un ticība sev pieaugs! Mēs lēnām varam no šī apburtā loka izkāpt ārā. Pa mazam solītim vien. Līdz darām to, ko mūsu sirds aicina, vairs nedomājot, kā mēs izskatīsimies, ko kāds padomās. Mēs vairs netērējam savu laiku tik bezjēdzīgām lietām.

Ja tu neko nemainīsi, nekas arī nemainīsies!

Jānis un Dace Zeme

Ķermeņa un emociju bloki

Šis mazliet dublēsies ar bezmiega tēmu. Bet gribam īpaši šo tēmu uzsvērt. Lai vari ieraudzīt, kāpēc ir tik ļoti svarīgi ar savu iekšējo pasauli strādāt. Nevis dzert tonnām dažnedažādu zāļu, bet risināt visu no pilnīgi citas puses. Dziedināt sevi caur ķermeni. Ieklausoties ķermenī un ieraugot, kur klūpi un kāpēc tā notiek.

To, ka ķermenis ir unikāls instruments, zinām visi. Tomēr bieži vien aizmirstam, ka ķermenis saglabā, uzkrāj informāciju par visu, kas ar mums noticis dažādos vecuma posmos, ieskaitot periodu, kad vēl bijām mammai vēderā.

Kas īsti ir ķermeņa bloki?

Ķermeņa blokus varētu raksturot kā enerģētiskus sastrēgumus ķermenī. Vietas, kur enerģija nevar brīvi cirkulēt un vienlaikus rada fizisku diskomfortu – fiziskas sāpes. Parasti tās ir apspiesto emociju sekas.

Šie ķermeniskie bloki cenšas pievērst mūsu uzmanību, lai mēs mainītu kaut ko savā līdzšinējā dzīvē. Lai mēs pārstātu darīt kā parasti, bet atrastu daudz veselīgākus un sev saudzīgākus uzvedības modeļus un pamainītu mijiedarbību ar citiem cilvēkiem, kā arī savu uztveri un attieksmi pašiem pret sevi. Lai mainītu arī savu domāšanas veidu.

Bieži vien nemaz nezinām, ka, strādājot ar sava ķermeņa blokiem, varam uzzināt ļoti vērtīgu informāciju par sevi - piemēram, kāpēc “klūpam” uz vieniem un tiem pašiem “grābekļiem”; kāpēc uz noteiktām situācijām reaģējam tā, kā reaģējam un kas aiz tā visa patiesībā paslēpies. Apzinot ķermeņa blokus ļoti lielā mērā varam uzlabot savas dzīves kvalitāti, jo īpaši fizisko veselību.

Tādējādi varam transformēt ķermenī un zemapziņā esošos enerģijas sastrēgumus, kuri visbiežāk radušies pagātnes negatīvo pieredžu, vardarbības un citu neatrisināto jautājumu rezultātā. Piemēram, negatīvās bērnībā un pusaudža gadu pieredzes, kad nemācējām un nevarējām ar dažādām situācijām tikt galā un izprast to patiesos iemeslus.

Ķermeņa blokus ļoti svarīgi atpazīt, lai mēs vairs nepārnestu bērnībā uzkrāto negatīvo pieredzi uz šodienas dzīves situācijām un cilvēkiem, kuriem ar bērnībā nodarītajiem pāridarījumiem nav nekāda sakara.

Enerģētiskie bloki ļoti bieži izpaužas kā fiziskas sāpes ķermenī jeb kā veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi (sāpēm nav medicīniska iemesla) - smagums krūtīs, sāpes galvā, žņaugšanas sajūta kakla rajonā, smakšana, spējš elpas trūkums naktī, baiļu un panikas lēkmes, bezmiegs, trauksme, neizskaidrojamas sāpes mugurā vai locītavās, kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, un daudzi citi, kuriem nav tieša medicīniska cēloņa.

Nerisinot un neatbrīvojot šos ķermeņa blokus visbiežāk tie pāraug dažādās nopietnākās saslimšanās, kuras vēlāk jau tiek risinātas ar medicīniskām un terapeitiskām metodēm - jau cīnoties ar sekām, nevis cēloņiem. Piemēram, aizvainojums gadiem ilgi turēts sevī, var izpausties kā saslimšana ar vēzi.

Patiesībā ķermenis caur ķermeņa blokiem mums cenšas pateikt to, ka tam ir grūti nesāt šo netransformēto negatīvo informāciju un mudina mūs uzsākt zemapziņas un psihes transformācijas procesus.

Kā varam transformēt ķermeņa blokus?

Ķermenis nesaprot, ka viņam sakam, lai jūtas labi, tapēc strādājot ar dažādām vizualizācijas tehnikām, ķermenis un iztēle pati piedāvā vizuālos tēlus, aizvedot mūs pie pagātnē piedzīvotajiem notikumiem, kuros katrs konkrētais ķermeņa bloks ir radies. Un mēs gandrīz acumirklī varam atbrīvoties no šī ķermeņa bloka un transformēt jebkuru traumu, negatīvo pieredzi, kuru visbiežāk pavada kāda intensīva negatīva emocija, piemēram, bailes, izmisums bezspēcība, nedrošība, dusmas, naids.

Tādējādi varam tikt galā pat ar pašām smagākajām traumām un lielu daļu fizisko slimību, vai vardarbības izraisītajām sekām, kuras esam savulaik piedzīvojuši. Un diezgan droši var teikt, ka visi esam piedzīvojuši emocionālo vardarbību vieglākā vai smagākā formā.

Ir vērts paturēt prātā, kā mēs nejūtamies fiziski slikti bez iemesla – neizskaidrojamām sāpēm praktiski vienmēr cēlonis meklējams zemapziņas dzīlēs un apspiestajās emocijās.
Mums visiem ķermeņos šādi bloki dzīvo un ķermenis pats tādējādi mums ziņo, ka nepieciešams risinājums un palīdzība. Ja vien esam pietiekami klusi, lai to sadzirdētu. Tāpat arī visas negatīvās sajūtas un emocijas ir lieliski instrumenti, ko varam izmantot sevis dziedināšanā un savas iekšējās pasaules sakārtošanā.

Ķermenis tiešām ir tava atslēga. Ļauj savam ķermenim runāt un sadzirdi katru sāpi, kas tevī paslēpusies.

Tā varēsi piedzīvot ļoti dziļas transformācijas, atbrīvosies liels daudzums apspiesto emociju, kas ievērojami uzlabos tavas dzīves kvalitāti. Jutīsies vieglāk, redzēsi pasauli skaidrāk. Un vienā brīdī piedzīvosi tādu iekšēju mieru, ka pašam būs prieks ar sevi kopā būt. Jo vairāk sevi izzinām, jo mazāk neredzamo pretinieku. Un jo lielāka iekšējā harmonija!

Sevis mīlēšana jau ir lielākais labas veselības pamats.

Jānis un Dace Zeme