19/03/2025
Šaubas
Bailes viennozīmīgi ir pats lielākais iekšējais šķērslis, kas traucē mums kļūt brīviem un laimīgiem. Tomēr arī šaubas mēdz mūs pamatīgi vazāt aiz deguna un likt sprunguļus ikdienas situācijās.
Palūkosim, kur šaubas rodas un kāpēc mūs tās piemeklē. Bet vispirms – kāpēc šaubas ir tik nevēlams viesis mūsu dzīvē.
Visdziļāko prieku un laimes sajūtu piedzīvojam, ja darām un dzīvojam tā, kā aicina mūsu sirds. Īstenojam savus sapņus un ieceres. Darām to, kas mūs iedvesmo. Bet, ja šaubāmies, mēs savu sirdi neklausām.
Neatļaujam sev piedzīvot to, ko ļoti gribētos. Šaubāmies un neīstenojam pārmaiņas, kas tik ļoti vajadzīgas. Velkam garumā to, ko garumā vilkt pilnīgi noteikti nevajadzētu. Pietrūkst drosmes. Neziņa biedē. Labāk, lai paliek, kā nu ir.
Nereti tā ir mūsu prāta neveselīgā daļa (vairāk par šo parunāsim vēlāk), kas neļauj virzīties uz priekšu. Jebkuras pārmaiņas nozīmē neziņu, sava veida ļaušanos notikumiem. Bet mēs gribam, lai ir “droši”, gribam visu ap sevi kontrolēt. Mēs pieņemam lēmumus, kas mums ļauj palikt savā ierastajā komforta zonā. Paliekam tur, kur viss ir paredzami. Mēs varam mēnešiem un gadiem domāt par vienu notikumu, analizēt un pārcilāt to, domāt par to, ka kaut kas ir jāmaina, bet realitātē tālāk par domāšanu netiekam. Ilgstoša vilcināšanās un jebkura lēmuma nepieņemšana arī ir traumas sekas.
Tomēr tas nav tikai ego, kas traucē mums doties savas sirds sapņu virzienā. Tā ir mūsu pašu negatīvā attieksme pret sevi, mūsu iekšējais “iznīcinātājs”, kas ietver sevī visus iespējamos un pat neiespējamos (kā likums - sevi noniecinošus) apgalvojumus. Mūsu iemācītie priekšstati par sevi - kā mēs sevi redzam un ko par sevi domājam – vistiešākajā veidā ietekmē to, vai esam pārliecināti par saviem lēmumiem vai tomēr par visu šaubāmies.
Jā. Ļoti bieži aiz mūsu šaubām slēpjas mazvērtības kompleksi, nedrošība un nepārliecinātība par sevi. Nepārliecinātība par sevi visbiežāk rodas no mazotnē uzkrātās pieredzes. Kad nebijām gana labi un vērtīgi tādi, kādi esam un mums bija jācenšas, lai mūs “mīlētu”.
Kas ir tās situācijas, kas veicina mūsu šaubas, nepārliecinātību, neticību sev un saviem spēkiem?
Varbūt mūs bērnībā nepārtraukti salīdzināja ar kādu citu un saņēmām kritiku, ka neesam tādi, kā mūsu brālis, māsa, māsīca utt. Varbūt uzkrājām pieredzi, ka mūs “mīlēja”, ja darījām tā, kā vecāki sagaidīja un sodīja, ja uzdrīkstējāmies nepaklausīt. Varbūt mūs apsaukāja par stulbiem. Lai kādu sāpīgu frāzi bērnībā par sevi nedzirdējām - kā bērni mēs šiem vecāku (dusmās izteiktajiem) apgalvojumiem noticējām. Jā, vārdi sāpēja, bet mēs pieņēmām tos kā patiesus. Jo tos teica mums tuvi cilvēki.
Visa šī bērnībā uzkrātā pieredze nekur nepazūd. Arī pieauguši būdami – tieši tāpat kā toreiz, bērnībā - turpinām šaubīties par saviem spēkiem; šaubāmies, vai mūs tiešām mīl; baidāmies pieņemt savus lēmumus; turpinām dzīties pēc atzinības un laba vārda.
Un tas ietekmē mūsu uzvedību pilnīgi visās sfērās. Kā privāto, tā arī profesionālo jomu.
Būdami pieauguši, turpinām sevi “izdzīt” un kaut ko pierādīt jebkuram pretimnācējam, it kā viņu viedoklim par mums būtu nozīme.
Būdami pieauguši, turpinām paši sevi kritizēt, apsaukāt, noniecināt. Šaubāmies, vai rīkojamies pareizi. Vairākas reizes pēc kārtas mainām vienu un to pašu lēmumu. Esam nepārliecināti par sevi, baidāmies, kā izskatīsimies no malas, ko par mums padomās, kā tas izskatīsies. Šaubas, šaubas un vēlreiz šaubas. Mēs neuzvedamies kā pieaugušie, bet kā mazi bērni, kas meklē akceptu savām domām un vēlmēm kaut kur ārpusē, citos cilvēkos. Lai gan esam izauguši un varētu darīt, kā vien vēlamies. Mēs jau esam brīvi.
Tiklīdz sākam šaubīties par savām sajūtām, mēs vienlaikus arī pārstājam uzticēties savai intuīcijai un neieklausāmies sevī. Tā vietā sākam klausīties, ko saka citi, sākam rīkoties tā, kā citi to no mums sagaidītu. Vai vēl trakāk – sākam gaidīt, ka kāds cits pieņems mums vajadzīgos lēmumus. Bet citiem ir viņu dzīve. Un citi pieņems lēmumus, kas viņiem pašiem svarīgi.
Jo vairāk šaubāmies, jo vairāk zaudējam saikni ar sevi. Sākas aizvien lielāks iekšējais haoss. Līdz vienā brīdī vairs sev neuzticamies. Un ja neuzticamies sev, neticam saviem spēkiem, tad ir ļoti grūti īstenot iecerēto. Tad ir grūti izdarīt jebko.
Tā vietā sākam meklēt atrunas. Ka kaut kas nav iespējams, jo “neesmu tik gudrs”, “ir par vēlu ko mainīt”, “neesmu tik stiprs”, “tāpēc, ka bērni vēl mazi.” vai arī klasiskais aizbildinājums “ja vien man būtu laiks un nauda, tad gan es dzīvotu savādāk”.
Visi šie iekšējie negatīvie dialogi apcērp mums spārnus. Savās sajūtās kļūstam mazi, nevarīgi un bezspēcīgi. “Neesmu tik gudrs”, “neesmu tik drosmīgs” – tie visbiežāk ir apgalvojumi, kurus reiz par sevi dzirdējām, kad bijām mazi bērni. Un turpinām sevi barot ar šīm ilūzijām, šo nepatiesību. Kā varam zināt, ja pat nedodam iespēju sev mēģināt?
Kas slikts var notikt, ja pamēģināsim?
Vai redzi un jūti, cik absurdi sanāk?
Tā vietā, lai apstātos un ielūkotos sevī (ieraudzītu sevi tādu, kāds patiesībā esi, nevis skatītos uz sevi caur tām salauztajām bērnības brillēm) un atklātu savas nedrošības un nepārliecinātības iemeslus, mēs visu savu enerģiju tērējam uz ārpusi. Mēs darām visu, lai celtu mūsu svarīgumu un vērtību citu cilvēku acīs. Turpinot to pašu skumjo uzvedības modeli, kas bija arī bērnībā – “ja esam vērtīgi, ja kaut ko sasniedzam vai izdarām, tikai tad mūs mīlēs”.
Arī meklējam mīlestību citos cilvēkos, bet paši sevi nemīlam, paši sev svarīgi neesam, jo sevi izdzenam. Gaidām labos vārdus no citiem. Bet paši sev tos nesakām. Viena laba vārda dēļ esam gatavi darīt jebko, bet sev vienu labu vārdu pateikt – ir grūtāk.
Ko iesākt ar šaubām?
Ir svarīgi sev uzdot jautājumus – vai tiešām tā ir, ka es kaut ko nedaru savā dzīvē, jo man tam nav laika un resursu, vai patiesībā vienkārši šaubos par sevi un neticu saviem spēkiem.
Laiks un resursi atrodas brīdī, kad izsijājam prioritātes. Kad atsijājām no savas dzīves cilvēkus, ar kuriem nejūtamies labi. Kad atsākamies no darba, kas mūs izdedzina un dodam sev iespēju pamēģināt ko pilnīgi jaunu. Kad saprotam, ka neviens cits mūsu vietā nevar nodzīvot laimīgu mūžu.
Mūsu iekšējā balss vienmēr zina, kā mums ir labāk. Jautājums, vai tajā ieklausāmies. Esi vieds. Dari tā, kā sirds lūdz. Dari tā, lai dvēsele var priekā iemirdzēties. Un dari to tagad. Sevis un savas sirds dēļ. Nešaubies!
Jānis un Dace Zeme
