Iedvesmotājas - Pērles lido

Tu radi.
Tu dalies.
Tu jūti — caur Tevi iziet ļoti daudz.

Un tad…

pēkšņi
vairs nevari, nevēlies.

Ne runāt.
Ne rakstīt.
Ne dot.

Un pirmā doma var būt —
kas notika?

Nekas nav noticis...

Tu vienkārši esi iegājusi savā kūniņā.

Vietā,
kur viss nosēžas.

Kur enerģija vairs neiet uz āru,
bet atgriežas pie Tevis.

Un šajā vietā
nav jādalās.

Šajā vietā
Tu vari būt skopa.

Ne no trūkuma.

Bet no dziļas iekšējas sajūtas,
ka šis brīdis ir priekš Tevis.

Un tieši no šādiem brīžiem
piedzimst nākamā plūsma -
nākamais lidojums...

Ne piespiesta.

Bet īsta...

Meklēt skaistumu it visā, kur vien to var atrast, un dāvāt to tiem, kas Tev ir blakus. Tādēļ dzīvojam šajā Pasaulē...

IEDVESMOTĀJU – PĒRĻU stāsti #8 - Aiva Skan

Pagājušā gada rudenī vēl joprojām biju savā lielajā pārejā – procesā, kurā apzinājos to, kā dzīve notiek caur mani… Vēroju sevi un Pasauli sev apkārt, daudz laika pavadīju vienatnē – centos sajust ķermeni, bieži biju dabā vai vienkārši staigāju pa pilsētas ielām…

Kādu dienu atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem ap Ziemassvētku laiku biju Ogrē un iemīlējos šajā pilsētiņā, jo sevišķi gājēju ieliņā…

Nolēmu vēlreiz turp aizbraukt – iesēdos vilcienā un pēc 40 minūtēm biju klāt…
Man nebija īpaša mērķa – vēlējos vienkārši pastaigāties.

Gāju pa Brīvības ielu un tieši tā arī sajutos – plūsmā, bez raizēm vai īpaša nodoma – vienkārši gāju…

Un… ielas galā manu uzmanību piesaistīja kāds namiņš, pa kura durvīm redzēju priekštelpā izkārtus apģērbus… Logā dega gaisma…

Kad iegāju namiņā – šķita, ka esmu nokļuvusi citā Pasaulē… Manam skatam pavērās telpa, kurā katra lieta izvēlēta ar īpašu uzmanību un gaumi – apģērbi, aksesuāri, rotas, dabīgie akmeņi, kosmētiskie līdzekļi, vīraki un pat skanošās bļodas…

Man patīk skaistas lietas, bet šeit bija sajūta, ka viss ir neparasts – pat aristokrātisks.

Aiz letes stāvēja pārsteidzoši skaista, pat maģiska sieviete, kuras būtība izstaroja pārliecību, grāciju un jutekliskumu – to varēja izjust viņas apģērbā, kustībās, vārdos…

Pie spoguļa sevi apbrīnoja kāda pircēja gados - kopta, staltu stāju, dzīvespriecīga un dzirkstoša. Viņai mugurā bija kleita, kas derēja kā uzlieta un izdaiļoja augumu.

Abas sievietes čaloja un smējās…

Bet manu uzmanību piesaistīja kāds kimono… Nu Tu jau saprati, vai ne – tieši šeit sākās maģija (turpinājumu lasi iepriekšējā stāstā).

Atpazinu “rokrakstu” … Uzvilku. Man patika, bet nebija sajūtas, ka šis ir īstais, tomēr nost vilkt arī negribējās. Sapratu, ka jābūt vēl kaut kam, tam, kas ir mans…

Ar katru mirkli mana mugura iztaisnojās un gaisotne, kas valdīja telpā pārņēma arvien vairāk – šķita, ka esmu īstas Imperatores valstībā, kas ar šo savu sajūtu dāsni dalās.

Un tiešām šī maģiskā veikaliņa saimniecei Aivai ir īpašas prasmes un spējas aizvirzīt cilvēkus tur, kur brīnumi notiek un ceļi atveras… Aiva sadarbojas ar cilvēkiem, kuri dara patiesi un no sirds, un tur – Ogres centrā, ikkatram ir iespēja izbaudīt šo brīnišķīgo sajūtu – pielaikot, sasmaržot, pataustīt, sajust, atrast…

Un tā es tiku ne tikai pie sava kimono, bet arī pie daudz kā svarīgāka – savas patiesās vērtības un lidojuma.

Pašas Aivas ceļš Maģiskās istabiņas radīšanā sākās jau krietnu laiku atpakaļ…

Viņas talants ir prasme ieraudzīt un saskaņot apģērbu un aksesuārus – būt spilgtai un izcelties sieviešu vidū, kā arī pamanīt īpašo arī citās sievietēs un to parādīt, tādēļ viņas sapnis jau ilgu laiku bija atvērt savu apģērbu veikalu.

Kad pienāca pandēmijas laiks, Aivas prātu arvien biežāk aizņēma šī doma, līdz kādu dienu, kad viņa vēl strādāja kādā Ogres kafejnīcā, sieviete uzzināja, ka namiņa telpas ir atbrīvojušās un pieejamas. Aiva, ne mirkli nedomājot, piezvanīja telpu īpašniekam, un kopš tā mirkļa visi notikumi salikās skaistā mozaīkā tā, lai “Aivas istabiņa” tiktu drīzumā atvērta.

Jau no paša sākuma veikaliņā valdīja īpaša atmosfēra un varēja nopirkt ne tikai apģērbu, bet arī Aivas draudzeņu radītus darbus. Kā smej pati Aiva – sākumā draudzenes kļuvušas par partnerēm un pēc tam arī citas partneres - par draudzenēm.

Laikam ejot, Aiva pamanījusi, cik ļoti mainās cilvēku enerģija pēc viņas veikaliņa apmeklējuma, kā arī paši cilvēki teikuši labus vārdus un atgriezušies vēl un vēl pēc sajūtām, iespaidiem un emocijām, tādēļ nolēmusi arī šo maģiju ielikt veikala nosaukumā – “Aivas Magic room”.

Sieviete stāsta, ka gandrīz četru gadu laikā bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bet degsme saskatīt skaisto un dzīvot šajā mirklī, kā arī vēlme darīt savu sirdsdarbu palīdz atrast jaunus risinājumus un idejas.

Esmu ļoti pateicīga un laimīga, ka plūsma mani aizveda uz šo burvības pilno telpu un domāju, ka stāsts šeit nav tikai par apģērbu, bet par kaut ko daudz dziļāku – par sievietes patieso būtību, par to, kā Imperatoriskās Aivas klātbūtnē sāk mosties cēlums, dzīvesprieks un pašvērtība.

Ja arī Tavs ceļš ved uz Ogri, noteikti iegriezies “Aivas Magic room” Brīvības ielas pašā galā!

✨ Lidojam, starojam, mīlam un baudām!
Šī ir vieta, kur sākas īsta kustība.

Tu meklē savu ceļu.

Savu sūtību.
Savu lielo jēgu.

Un Tev šķiet,
ka tai ir jābūt kaut kam īpašam.
Kaut kam lielam.
Redzamam.

Kaut kam, kas beidzot dos sajūtu —
tagad esmu savā vietā.

Bet…

ja nu Tu jau sen tur esi?

Tikai to neredzi.

Jo tas, ko Tu meklē,
nav kaut kur priekšā.

Tas izpaužas jau tagad.

Tajā, kā Tu runā ar cilvēkiem.
Kā Tu jūti.
Kā Tu reaģē.
Kādu sajūtu Tu radi citiem.

Bet tas šķiet pārāk vienkārši,
lai būtu “tas īstais”.

Un tā Tu turpini meklēt.

Un, meklējot kaut ko lielāku,
Tu palaid garām to,
kas jau ir dzīvs Tavā dzīvē.

Varbūt jautājums nav:
“Kur ir mans ceļš?”

Varbūt jautājums ir:
“Vai es spēju ieraudzīt to, kas jau esmu?”

✨ Lidojam, starojam, mīlam un baudām!
Šī ir vieta, kur sākas īsta kustība.

Jo vairāk Tu savā dzīvē pamani brīžus,
kas patiešām aizkustina,
jo vairāk Tevī dabiski rodas pateicība.

Ne piespiesta.
Ne izdomāta.

Tāda, kas vienkārši parādās.

Un tad Tu sāc redzēt vēl.

It kā dzīve neatnāk ar kaut ko jaunu —
bet Tu pēkšņi ieraugi vairāk no tā,
kas jau ir.

Vairāk skaistā.
Vairāk īstā.
Vairāk vērtīgā.

Un tajā visā
Tu pats arī mainies.

Tu vairs nejautā —
vai man pietiek.

Tu jūti —
man ir dots.

Un šī sajūta
nav skaļa.

Bet tā ir ļoti pilna.

Un kaut kādā brīdī
Tu saproti —
tas nav aplis,
kur Tu dod un saņem.

Tā ir viena nepārtraukta kustība,
kurā pateicība un dzīve
vairs nav atdalāmas.

✨ Lidojam, starojam, mīlam un baudām!
Šī ir vieta, kur sākas īsta kustība.

IEDVESMOTĀJU – PĒRĻU stāsti #7 - Evija Kaarklina

Viss sākās ar kimono, kuru ieraudzīju mugurā kādai sievietei vienā īpašā pasākumā… Tajā brīdī nodomāju: “Es arī vēlos sev kaut ko līdzīgu!” Un palaidu šo domu…

Un tieši pēc gada – šī gada februārī, nonācu burvīgās Fejas Evijas darbnīcā (kā viņu atradu – par to citreiz). Bet stāsts sākotnēji vairs nebija par kimono…

Biju uzticējusi Evijai šūt īpašu kleitu, jo man bija sajūta, ka tikai viņa tiks ar to galā, un ierados pie viņas uz pirmo pielaikošanu. Jau satiekoties audumu veikalā dažas dienas iepriekš, notika brīnumi, kuriem līdz pat šai dienai nespēju noticēt.

Un parasta februāra diena man pārvērtās krāsu, tekstūru, iedvesmas un prieka virpulī. Kas gan sievietei var labāk uzlabot noskaņojumu un piepildīt ar enerģiju, kā iejušanās dažādos tēlos īpašos apģērbos un aksesuāros.

Pirms īstās kleitas pielaikošanas Evija mani aizveda uz gatavo apģērbu noliktavu, ko drīzāk varētu saukt par “Brīnumu skapi”, un tur es ieraudzīju to – savu kimono – uzvilku un nespēju vairs novilkt…

Bet ar to viss vēl nebeidzās – man tika piedāvāts uzmērīt citus tērpus – tikai pamēģināt, un šajā procesā notika īstas pārvērtības…
Sieviete mani tik ļoti aizrāva ar savu mīlestību pret to, ko dara, ar idejām, pozitīvismu, brīvības sajūtu, krāsām, sievišķību – īstu lidojumu, kurā viņa ir, kā rezultātā, atbraucot mājās, sapratu, ka mana Iedvesmotāju – Pērļu ideja ir jāatdzīvina. Tā radās “Iedvesmotājas – Pērles lido”.

Tērpi, ko rada Evija, ir neparasti - koši, ar īpašu, individuālu enerģiju un formu, kas nepārprotami strādā. Viņas talants ir ar tērpu palīdzību izcelt sievietē to, ko viņa pati nespēj atklāt – atmodināt apdzisušo dzirksteli un dziedināt. Un šeit savijas meistarība ar garīgu viedumu, kas kopā rada brīnumus.

Kleitas šūšanas procesa laikā bija sajūta, ka esmu paņemta zem viņas spārna un mēs kopā esam lidojumā, kurā vieduma un izaugsmes pērles birst kā no pārpilnības raga – notiek īsta transformācija, jo sarunas nav tikai par kleitām – tās ir ļoti dziļas un atbrīvojošas.

Nu jau mēs sadarbojamies vairākus mēnešus un, protams, gribēju dzirdēt viņas stāstu…

Kad jautāju, kā viss sākās, burvīgā Feja saka, ka vienmēr jutusies citāda, dzīvi mīloša un ar skatījumu, kas iet ārpus rāmjiem. Viņa cenšas dzīvot patiesi, nenodot sevi un uz katru problēmu vai neveiksmi skatās kā uz uzdevumu vai mācību.

Izmācījusies par šuvēju, kas sākotnēji nemaz tik ļoti negāja pie sirds, bet sakritība aizveda Eviju pie slavenas modes mākslinieces, kas viņai iemācīja šūt ne pēc standartiem. Un tā pamazām, viens pēc otra, tapa tērpi, kas šūti pēc sajūtām nevis likumiem. Agrāk Evija strādājusi arī citus darbus, bet šūšana kļuvusi par īstu sirdslietu.

Starp citu, pirmo kimono Evija uzšuvusi pati sev. Un tad kādu dienu saņēmusi piedāvājumu pārdot savus darbus kādā pasākumā Igates pilī… Ilgi nedomājot, tapa vairāki kimono, kas nu jau ieguvuši popularitāti un ir atpazīstami.

Ne vienmēr Brīnumu Fejas dzīvē bijuši viegli laiki – viņa gājusi cauri arī īstiem izaicinājumiem, kā piemēram - ļaundabīgs krūts vēzis. Bet arī to pārvarējusi ar konstruktīvismu un ticību, kā arī neizsīkstošu dzīvesprieku. Un blakus bijuši arī īstie cilvēki, kas atbalsta.

Evija šuj turbānus, tos ziedojusi arī sievietēm, kuras nonākušas līdzīgā situācijā.

Viedums nenāk kā dāvana – tas ir nepārtraukts darbs ar sevi un pašattīstība. It kā starp citu un ļoti vietā Evija dalās ar savu pieredzi un zināšanām, ko uzkrājusi gadu gadiem.

Bet visam pāri iedvesmas dzirksts, prieks, vieglums un brīvības sajūta, sajūta – TU DTĪKSTI un VARI VISU! Un būšana plūsmā – ļaušanās, lai dzīve Tevi nes.

Un nu jau man ir ne tikai kimono, bet arī divas kleitas un trešajai audums nopirkts un gaida savu kārtu…

✨ Lidojam, starojam, mīlam un baudām!
Šī ir vieta, kur sākas īsta kustība.

Un šodien es ļoti skaidri sajutu —
ar mani viss ir kārtībā.

Ne tāpēc, ka viss vienmēr sanāk ideāli.
Ne tāpēc, ka es nekļūdos.

Bet tāpēc, ka es esmu tieši tāda, kāda esmu.

Man nav jābūt citādai.
Man nav jānožēlo tas, kas ir bijis.

Jo tas viss mani ir atvedis tieši šeit.

Un šeit ir sajūta —
es varu uz sevi paļauties, atlaist.

Mazāk cīnīties.
Mazāk labot.

Un vienkārši būt.

Un ar to pietiek.

Mēs gribam lidot…

Augt.
Mainīt.
Iet tālāk.

Bet ir kāda būtiska daļa, ko mēs mēdzam izlaist.

Lidojums bez centra nav lidojums.
Tas ir haoss.
Tā ir kustība bez virziena.
Enerģija bez balsta.

Tāpēc sākumā ir kas svarīgs.

Spēja atgriezties sevī.
Sajust, kur ir Tavs centrs.
Un zināt, ka Tu tur vari atgriezties jebkurā brīdī.

Atrasts savs veids —
kaut kas pavisam vienkāršs,
kas Tevi atgriež atpakaļ pie sevis.

Ne tikai tad, kad viss ir labi.
Bet īpaši tad, kad sāk šūpoties.

Jo tikai no stabilitātes rodas īsts lidojums.

Tāds, kurā Tu nepazaudē sevi.
Tāds, kurā Tu vari iet augstāk,
nezaudējot pamatu zem kājām.

Un, iespējams, lidošana nav par to,
cik tālu Tu aizlido.

Bet par to,
cik droši Tu jūties sevī,
esot kustībā.

✨ Lidojam, starojam, mīlam un baudām!
Šī ir vieta, kur sākas īsta kustība.

Pēdējā laikā pasaule kustas ātri.

Notikumi mainās.
Informācija plūst bez apstājas.
Un mūsu nervu sistēma to visu jūt.

Pat tad, ja mēs to neapzināmies.

Tāpēc šobrīd svarīgākais nav skriet līdzi visam, kas notiek.
Svarīgākais ir palikt savā centrā.

Jo būs brīži, kad ārējais pasaulē šūposies.
Un būs situācijas, kas pārbaudīs Tavu mieru,
Tavu stabilitāti,
Tavu pārliecību par to, kas Tu esi.

Un tieši tajos brīžos kļūst skaidrs —
uz kā Tu patiesībā balsties.

Nevis uz to, kas mainās.
Bet uz to, kas Tevī paliek.

Uz Tavu vērtību sistēmu.
Uz to, kas Tev ir svarīgs.
Uz to, kā Tu izvēlies dzīvot.

Un varbūt šajā visā ir arī kas ļoti vienkāršs, bet svarīgs —

spēja apstāties un ieraudzīt,
ka diena, kurā Tu vari mierīgi elpot,
būt savā telpā,
un darīt to, kas Tev patīk,

nav pašsaprotama.

Tā ir vērtība.

Un varbūt tieši šobrīd
īstais spēks nav kontrolēt pasauli.

Bet spēt palikt saskaņā ar sevi,
lai kas arī notiktu apkārt.

Bet... ir arī brīži.
Brīži, kad vilnis nenāk.
Kad viss vienkārši ir.

Un tie bieži ir tie brīži,
kurus mēs visgrūtāk pieņemam.

Jo mēs esam iemācījušies domāt,
ka mūsu vērtība slēpjas tajā, ko mēs darām.

Cik daudz mēs paveicam.
Ko radām.
Ko dodam citiem.

Un, ja kādā brīdī mēs apstājamies…
parādās sajūta, ka ar mums kaut kas nav kārtībā.

Bet paskaties uz dabu.

Upe vienkārši tek.
Saule vienkārši spīd.
Koks vienkārši aug.

Viņi dod.
Bet ne tāpēc, ka cenšas būt vērtīgi.

Viņi dod tāpēc, ka viņi ir.

Un varbūt arī cilvēks nav radīts,
lai nepārtraukti pierādītu savu nozīmīgumu.

Varbūt cilvēks ir radīts,
lai vispirms būtu.

Lai atcerētos savu būtību.
Un tikai tad — no tās — darītu, radītu, dalītos.

Jo vērtība nerodas no darīšanas.

Tā vienkārši ir.

Un Tu to nezaudē arī tajos brīžos,
kad Tu neko nedari.

Tu joprojām esi.

Un ar to jau pietiek.