Vidzemes Filosofijas Skola

Toms un pārdomas par fotogrāfiju.

Fotogrāfs bez fotogrāfijām? Fotogrāfijas biennāle kā iespēja fotogrāfiju pārdomāt

''Vai es drīkstu izteikties?''
Aizvakar jau neskaitāmo reizi piesēdos pie savas pirmās publikācijas. Šoreiz tā bija par kritisko kontekstualizēšanu: jēdzienu, kuru izstrādāja brazīļu izcelsmes pedagogs Paulu Freiri. Par šo jēdzienu un pašu Freiri esmu lasījis jau aptuveni divus gadus un šo gadu laikā esmu nonācis līdz diezgan detalizētai izpratnei, un nu es sniegšu lasītājiem ieskatu savā tēzē, ka Latvijas diskusijā par kritisko domāšanu drīzāk vajadzētu runāt par kritisko kontekstualizēšanu! Bet varbūt kaut ko esmu palaidis garām? Nepamet sajūta, ka esmu kādu fundamentālu daļu palaidis garām. Labāk pagaidīšu ar šīs publikācijas rakstīšanu, jo tomēr neesmu pārliecināts, ka nebūšu sarakstījis virkni muļķību, kas atklāsies lasītājam un kas visu publikāciju sabojās.
Vakar sāku rakstīt savu pirmo publikāciju. Šoreiz tā bija par to, ka cilvēkam, kurš nodarbojas ar sociālo un politisko filosofiju ir nepieciešams katrā mirklī atcerēties Marksa vienpadsmito tēzi par Feierbahu un ne tikai interpretēt pasauli, bet rīkoties un aktīvi piedalīties pasaules mainīšanā. Izcili! Ne tikai noderīgi laikā, kad filosofi, antropologi un citi akadēmiķi ir kļuvuši par kabinetu intelektuāļiem, bet arī ļaus pašam iedvesmoties uz iesaisti darbībās; divi zaķi ar vienu šāvienu! Bet pagaidi, es tikko pieminēju Humboltu, no kura šī tēze par aktivitāti valodas ietvarā esot nākusi (atsaucoties uz eseju, kurai pirms kāda laika biju uzdūries). Vai šī eseja ir pietiekami autoratīva, lai uz to atsauktos? Varbūt sākumā vajadzētu pašam izlasīt šo Humbolta darbu? Neskrien sev pa priekšu! Kur es saglabāju šo eseju? Nē, viss, ir jāatliek šīs publikācijas rakstīšana, līdz būšu ticis skaidrībā, kādas tradīcijas kontekstā rakstu, citādi vēl sanāks pateikt kaut ko muļķīgu.
Šodien sāku rakstīt savu pirmo publikāciju. Šoreiz jau pirms tēmas izvēles uzdodu sev jautājumu – vai es drīkstu izteikties? Nepamet izjūta, ka manā pasaules izpratnē trūkst kaut kas fundamentāls – tomēr kas tas ir? Šo izjūtu laikam var nosaukt par viltnieka sindromu (imposter syndrome), bet tas izpaužas tā, ka savās iedomās uzburu naratīvu, kurā ar pirmo publikāciju atklāšu savu nekompetenci un atgriezīšos kaut kādā nezinīša statusā. J.G. – nezinītis uz zemes. Skan labi, bet to ir jāpārvar – šodien taps pirmā publikācija, un man ir vienalga, kur tā tiks publicēta. Bet kā pietuvoties tās rakstīšanas procesam? Šķiet, ir divas iespējas – (1) tēmas aplūkošana, ko līdz šim neveiksmīgi mēģināju darīt, vai arī (2) kritika, kurā paņemšu kādu rakstu, kas tikko ir publicēts, vai tēmu, kas ir palikusi aktuāla sabiedriskajā telpā, un vērsīšos pret tās tēzēm!
Tēmas aplūkošanu var izslēgt uzreiz – viltnieka sindroms neļaus rakstīt par kādu tēmu, jo esmu palaidis garām kādu fundamentālu daļu katrā no tām, kuru vien varētu izskatīt. Tomēr tēmas aplūkojumam ir arī pozitīvs aspekts – varu uzsākt dialogu par to! Ja rakstīšu, piemēram, par rasismu un izteikšu ko tādu, kam patiešām nevar piekrist, tad jau varu sagaidīt pretreakciju, un tad arī dialogs varēs dzimt. Cik skaisti! Varu uzsākt un iesaistīties dialogā par aktuālām tēmām! Bet to nu pirmajā publikācijā nevar – kas gan es esmu, lai izteiktos par rasismu? Esmu lasījis par rasismu, bet man ir kādi fundamentāli trūkumi savās zināšanās. Un ko darīt, ja dialoga vietā sākās kaut kāda sadursme, no kuras nekas nedzimst? Nāksies vien izvēlēties otro iespēju.
Kritika šķiet vieglāka kā tēmas izdomāšana. Redzu, ka konkrētā žurnālā ir uzrakstīts raksts par tēmu, kas man arī ir aktuāla. Izcili! Bet kas tad tas? Kā gan var nonākt pie tādām tēzēm un secinājumiem? Autors laikam nav pietiekami iedziļinājies tēmā, tātad varu rakstīt kritiku par šo rakstu, un pirmā publikācija būs radīta! ’’J., lūdzu, neskrien sev pa priekšu. Padomā, ko tas tev nodarīs. Vai tiešām vēlies sevi pieteikt ar savu pirmo publikāciju tik negatīvā formā? Pirmā publikācija tomēr ir zīmīga lieta, un, piesakot sevi kā kritiķi, tu uzreiz nostādīsi sevi pretstatā ar šo autoru.’’ Labāk vēl nerakstīsim kritikas, līdz nebūs jau kaut kas radīts, citādi pieteiksim sevi kā kaut kādu neģēli.
Viss. Ir jāatliek šīs publikācijas rakstīšana, līdz būšu ticis galā ar jautājumu, ko vispār gribu un drīkstu rakstīt. Šķiet, ka problēmas atrisinātos, ja tikai man būtu publikācijas piedāvājums, jo pašlaik tikai sēžu pie baltas lapas un mēģinu kaut ko uz tās uzskribelēt, bet pēc publikācijas piedāvājuma jau kaut kas būs uz lapas – tēma un aptuvenais nodošanas datums! Nu tad gaidīšu, kad pūcei aste ziedēs, bet pašlaik gan neko nerakstīšu, jo esmu palaidis garām kādu fundamentālu tēmas izpratnes daļu.

Autors: J.G.
Redaktori: R.B., E.Z., E.Z.

https://www.youtube.com/watch?v=hYiTLYJrCSI

Svešais un atbilde Kontemplācijas un kogitācija ezermalā

Sterilizētā pagātne un atcerēšanās līkloči Šķiet, ka skatītājam šādi ir piedāvāts brīdinājums par sterilizētu, proti, neinterpretējamu un neauglīgu pagātni no nesaprotošas nākotnes perspektīvas.

Vidzemes Filosofijas Skola pārstāv uzskatus:
* "Par ko nevar runāt, par to ir jāfilosofē."
* "Imaginārais ir visu lietu mērs."
* "Kā-esamība nav problēma. Irsme ir vienīgā problēma, bet tā nav atrisināma."
* "Kultūrindustrija ir neapstādināma mašīna, bet mēs esam metamodernisti, tātad mums vienalga."
* "Par Esošo grūtāks ir tikai Neesošais"
* "Modus ponens var pamatot tikai ar intuīciju, un tas ir skandāls"
* "Mūziku nevar definēt ar valdošajiem mākslas definīcijas formulējumiem."
* "Ja dzīvei būtu objektīva jēga, tad mēs būtu tikai instrumenti tās realizēšanai."
* "Aγαθός οὐκ ἑστίν χαλεπός."
* "Si non potes invenire formam persuade vel finge eam."