Sigita Pildava Konsultācijas

Šis ir par prieku!
Par vienu izlaidumu "Komunikācijas dīvāna individuālajās sesijās"! Par to kaifīgo sajūtu, piedzīvo rezultātu!

Pat viena bilde izsaka visu,- pārliecība, kas nolasās stājā, paceltā galvā, acu skatienā, atvērtos žestos un vienlaikus ir īsta un dabīga. Jo tā ir Māra. Iespējams, tāda Māra, kādu šajā ceļā uz savu pirmo skatuvi, viņa atklāja pati sevi pirmo reizi.

Mara Ikere lepojos!

Tas ir tas, kas man ļoti patīk individuālajā darbā ar klieniem "Komunikācijas dīvāna individuālajās sesijās" !

Mēs esam tik dažādi un katram mums ir savi personīgie šķēršļi vai savi izaicinājumi, kas jāpārvar. Man patīk šo procesu iztēloties kā upi, kurai soli pa solim atjaunojam plašumu, dziļumu, autentisko tecējumu.

Tas nav tikai par metodēm, tehnikām vai trikiem (arī to tur pietiek). Kādam daudz svarīgāka ir atļauja būt redzamam. Vai tiesībām uz savu balsi. Vai pieredzi, kurai ir vērtība. Citam šķērslis ir nelāgas pieredzes vai agrākas traumas. Katram savs!

Tātad, viena vieta komunikācijas dīvānā ar terapeitisku dziļumu (😉) šobrīd atbrīvojusies. Ja jūti, ka tavējā, nevelc garumā.

"Komunikācijas dīvāna individuālās sesijas" vienmēr ir limitēts piedāvājums.

trenins

Bronhīta piezīmes
Manam opim bija teiciens: “Ja labi grib, pat no sū..a var vasku izspiest!” Un, ziniet, es to bieži atceros un šad tad pielietoju. Piekrītiet, ja paskatās uz draņķīgu situāciju no šādas perspektīvas, ja drusku izaicina sevi, tad tas var kļūt par gana interesantu (vai vismaz jēdzīgu) piedzīvojumu.
Tāpēc arī savām absolūti negaidītajām, bet diezgan ciešajām attiecībām ar pasmagu bronhītu, izmantoju šo “vaska spiešanas” tehniku.
Tātad, ko man šajās nedēļās iemācīja bronhīts?
• Pieņemt realitāti un nestrīdēties ar to.
Jo, kamēr mēs iekšēji cīnāmies, kamēr mums nepatīk, pretojamies vai spītējamies, viss kļūst tikai sliktāk. Kad pieņemam, - ok, šobrīd ir tieši tik draņķīgi, mums parādās pieeja pašu resursiem, situācijai atbilstošām iespējām un iekšējam mieram.

• Atļaut sev nevarēt vai izvēlēties sevi. Un klientus.
Iespējams, es nebūtu nolikusi karoti, ja novadītu tos pāris seminārus vai individuālos darbus ar klientiem Rīgā un agrāk es tā arī būtu darījusi, - saņēmusies un izdarījusi, jo solīts, cilvēki taču rēķinās, gaida. Nē! Jo gan es, gan klienti ir pelnījuši labāko iespējamo variantu un, lai tāds būtu, man jābūt manā resursu stāvoklī.

• Izmēģināt jaunas lietas. Vai pārrakstīt vecās pieredzes programmas.
Programmas, kas mūs vada, radušās kā risinājumi situācijām vai apstākļiem. To mērķis, palīdzēt mums. Viena no manām programmām - nelietot deguna pilienus aizliktam degunam, jo jaunībā tiku pat līdz hroniskām iesnām un reālai atkarībai no tiem.
Draugi, - kāds kaifs naktī brīvi ieelpot caur degunu! Jau biju aizmirsusi. Mana trauma, vecā programma, iecementēta apziņā, kā - nē, pilieniem!, transformējās uz - visu ar mēru! Arī čūsku inde mikro devās ir zāles.

• Ideja – kā tas būs, var stipri atšķirties no realitātes.
Arī par to, kā izskatītos veseļošanās - mājās, ērtā dīvānā ar grāmatu un siltu tēju.. Sarakstīšu tekstus, pieķeršos pabeigt, sākšu jaunos projektus… Nebūs! Kad tiešām nonāksi tajā dīvānā, ne ērti, ne patīkami, ne tā grāmata. Tēja gan būs. Visticamāk rūgta.
Bērnībā, kad apslimām, mūs apčubināja, lutināja, samīļoja un lasīja priekšā pasakas. Tagad vairs nav bērnība un arī, iespējams, tā bija tikai daļa patiesības.

• Šobrīd ir pietiekami labi!
Ir tā kā ir un tā ir labi! Dzirdot šo es agrāk nodomāju, - kur tavas ambīcijas, kāpēc samierinies! Tagad es saprotu šī teiciena dziļāko jēgu. Tā, kā ir šobrīd ir pietiekami labi. (Aplis noslēdzas)

• Ieplānot regulāras pauzes un apstāties, ja jūti ka vajag.
Jo citādi tevi apstādinās. Un šis, acīmredzami, man vēl jāapgūst padziļināti. Vai atkārtoti. Jo tas bronhīts atnāca neplānots.

Interesanti, vai Tu arī kādreiz spied vasku?

Kad pēdējo reizi esi juties līdzsvarā? Nu tā, ka mierā ar sevi, darbu, pasauli? Kad tā pavisam pārliecinoši varēji sev pateikt - šobrīd ir pietiekami labi?
Ja godīgi, absolūti lielāko sava profesionālā mūža daļu, es neko tamlīdzīgu pat iedomāties nevarēju! Kur nu vēl pieņemt. Jo: vienmēr var labāk; citiem sanāk vienreizēji labi; pat ja šis izdevās, tas tur ir iekavēts; ja darbā pabeigts milzu projekts, mājās viss slikti; esmu slikta sieva, māte, draugs; un kas būs ja maniem bērniem nebūs laika man tāpat kā man nav laika maniem vecākiem utt…
Laikam jau lieki piebilst, ka man vienmēr, nu tā ka burtiski vienmēr, ir paticis mans darbs! Nopietni.
Kā ir tagad?
Tagad ir pietiekami labi! Pilnīgi godīgi varu teikt - esmu līdzsvarā ar savu dzīvi. Tā nav ideāla, tajā ir pietiekami daudz izaicinājumi un risināmu lietu, bet tik un tā – ir līdzsvars. Vai miers. Vai kaifs. Sauciet kā gribiet.
Vai tas nāca nejauši un kādā brīdī vienkārši notika? Nē, protams!
Es visu laiku esmu meklējusi metodes, tehnikas, kā savākt savu dzīvi un savākt sevi. Kā dzīvot jēgpilnāk.
Kaut kur dziļi manī tā pārliecība, ka tas ir iespējams, visu laiku bijusi dzīva (nu vismaz daļēji) un tirdījusi, likusi gan domāt, gan meklēt risinājumus.
Teikšu uzreiz, - nav viena universālā metode, nav viena tablete vai injekcija. Bet ir dažādu prakšu, metožu kopums, kur katram ceļa gājējam jāatklāj savas visefektīvākās.
Esmu atklājusi savu līdzsvara formulu! Un šobrīd ir pietiekami labi!
Vai tu zini savējo?

“Tu uzspridzināji man prātu, “ vakar teica klients, kurš kā viens no runātājiem gatavojas savai pirmajai lielajai profesionālajai uzstāšanās reizei konferencē. “Es nekad nebūtu iedomājies, ka tik ļoti daudz par ko ir jādomā, lai sagatavotos. Šķita, es tak visu zinu, iešu un norunāšu. Gan jau saies.”

Nē, visticamāk nesaies gan. Vai arī saies sūdīgi.

Tas, ka tu esi lielisks savas jomas profesionālis vai eksperts savā nozarē, vēl nenozīmē, ka uz skatuves tu automātiski spēsi būt tāds pats. Dabiski un autentiski tas padodas tikai dažiem. Un arī - visticamāk, aiz tā stāv daudz darba, pieredzes un secinājumu.
Kas patiesībā notiek, kad kāds kāpj uz skatuves un ver vaļā gan prezentāciju, gan muti?
- Viņš veido (stiprina vai grauj) reputāciju. Savu reputāciju vai arī tās organizācijas, kuru pārstāv.
- Sperot soli uz skates itin visam ir nozīme - stājai, gaitai, ķermeņa valodai, kustībām, acu skatienam. Pauzei. Visam!
- Tā, kā tu jutīsies iekšēji - pārliecināts, šaubīgs, uztraucies vai nobijies, tevi arī uztvers auditorija! Un nevis tā, kā tu gribētu, lai uztver, bet būs tā, kā būs realitātē.
- Kādu “lomu”, kādu “statusu” tu pats sev iekšēji būsi atļāvis, no tādas pozīcijas arī veidosies tavs saturs, nostāja un prezentācija! Piemēram, - nozarē pieredzējis vadītājs, pieredzējis eksperts vai teoriju un procedūras pārzinošs eksperts, būs pilnīgi atšķirīgs gan saturs, gan performance.
- Kas es esmu? Un - “no kuras vietas” (sistēmiskais skatījums) es runāju? Tam tiešām ir milzu nozīme.
- Kādu tēlu, cik autentisku pašam sev, es esmu gatavs demonstrēt pārējiem? Vai atļauju sev būt vienkāršam, īstam? Arī atvērtam un varbūt pat ievainojamam?
- Kā es psiholoģiski esmu sagatavojies ? Kā spēju iznest šo situāciju, izturēt stresiņu, kas nenoliedzami ir? Vai es spēšu vadīt savu stresu, emocijas, ķermeni?
- Vai es atļaušu sev kļūdīties un improvizēt?
- Kas ir mana auditorija un, kas viņiem tiešām ir svarīgi?
- Ko es varu viņiem iedot,? Kāpēc viņiem būtu jāvelta man uzmanība? Kādu vērtību, saturu, pieredzi es varu dot? Kā to izdarīt vislabāk?

Šo varētu turpināt un turpināt. Saturam, kā redzat, vēl nemaz nepieskāros. Jo mana pārliecība, - jāsāk ar pamatu. Ar sevi. Ar to uz kā tu “stāvēsi”. Pārējo pēc tam.

Šis ir mans veids, kā es strādāju. Nesaku, ka vienīgais vai pareizākais. Vienkārši manējais. Tā es saprotu, sajūtu. Tā es palīdzu sagatavoties un trenēju cilvēkus. Šis “mans veids” radies no manas profesionālās pieredzes, no dziļākas izpratnes un zināšanām gan par komunikāciju, gan cilvēkiem. Tas radies sinerģijā ar visu ko zinu, esmu pieredzējusi, apguvusi un iemācījusies.

Man ļoti patīk individuālais darbs ar cilvēkiem, kuri nāk attīstīt savas komunikācijas prasmes. Ja arī tev ir vēlme patrenēties, uzmeklē mani un tiksimies individuālajās sesijās!

P.S. Un būs arī mājas darbi. Apsolu!:)

Mēs bieži domājam, ka pārmaiņām vajag grandiozus notikumus. Bet reizēm pietiek ar vienu sarunu, vienu teikumu, vienu cilvēku.
Padomā – kuri trīs cilvēki un, kuri notikumi, šogad visvairāk mainīja Tavu dzīvi?

Zini, kas ir forši gada nogalē? Ka varam uz brīdi apstāties un pajautāt sev: “Kur es biju pirms gada?” Ne tikai “kur dzīvoju”, bet – kas mani uztrauca, kas iepriecināja, par ko sapņoju?
Šī nav tikai introspekcija – tā ir drosme atzīt, ka esam mainījušies. Un, jā, arī pateikt sev: “Hei, esmu izdzīvojis vēl vienu sezonu šajā seriālā!”

P.S. Ja gribi, padalies komentāros – kas Tev šogad mainījies visvairāk?

Kuri bija mani 3 nozīmīgākie notikumi šogad?
Kuri bija mani 3 nozīmīgākie cilvēki šogad?

Šie ir nākamie jautājumi.

Aicinu Tevi uz brīdi apstāties, apdomāt un uzrakstīt – kuri trīs notikumi šogad Tevi visvairāk izmainīja? Tie var būt gan “wow!”, gan “ak, nē…” brīži. Mēs bieži skrienam tālāk, pat nepamanot, kas mūs patiesībā maina.

Un cilvēki! Mums šķiet, ka pārmaiņām vajag grandiozus notikumus. Bet reizēm pietiek ar vienu vienu cilvēku, vienu sarunu, vienu teikumu.
Padomā – kuri trīs cilvēki šogad visvairāk mainīja Tavu dzīvi?

Kāpēc tas ir svarīgi? Jo tikai tā mēs ieraugām īpašos pagrieziena, ietekmes punktus. To, kas patiesībā mūs veido un apzināti varam izvēlēties, ko ņemt līdzi nākamajā gadā.

Kādi bija Tavi īpašie?
Pieraksti, padalies vai vienkārši apdomā.

Manuprāt, labākā dāvana, ko mēs šajā laikā varam sniegt paši sev – apzināti izvērtēt mūsu piedzīvoto aizejošajā gadā. Jo šis ir lielisks laiks, lai atskatītos un ieraudzītu to ceļu, kas šogad noiets, saprastu 2025. gada sniegtās mācības un patiesi atzītu tā sniegtās dāvanas.

Ir milzums daudz metožu, kas noderīgas šādām praksēm, bet visām ir kas kopīgs - apstājies, atskaties un izvērtē. Ikdienas steigā, darbu un pienākumu virpulī mēs skrienam kā vāveres ritenī, kur notikumi seko cits citam, kur valda mirkļa emocijas un situāciju pieprasītie risinājumi, visbiežāk mums neļauj izprast notiekošā nozīmi, kopsakarības un dziļāko jēgu.

Ja esi sevī attīstījis Vērotāju no malas, tad, iespējams, daži secinājumi jau ir radušies, tomēr lielo kopbildi iespējams ieraudzīt, tikai atskatoties uz kādu konkrētu dzīves periodu. Dzīves kalendārais gads ir laba mēraukla.

Piedāvāšu Tev gana vienkāršu metodi, ko izmantoju pati. Tāda Zoom Out gada revīzija. Kas Tev būs nepieciešams? Laiks ko velti sev, pierakstu blociņš vai lapas (iesaku tomēr blociņu, lai ik pa laikam vari iemest aci) un rakstāmais. Šodien būs tikai viens uzdevums. (citu dienu būs vēl pieci)

Pirmais. Kur es biju pirms gada? Atceries 2024. gada nogali un piefiksē, - kur Tu biji, ko darīji, kas Tevi uztrauca, par ko sapņoji? Kāds vai kāda Tu biji? Vari ņemt kopējo bildi vai dalīt pa sev būtiskām jomām – darbs, veselība, nauda, attiecības, personīgā izaugsme. Kā vien vēlies. Būtiskākais, ieraugi, kas ir mainījies šajās pozīcijās, kur Tu esi šobrīd. Kāds cilvēks esi šobrīd?

Iespējams, šis gada veiktās distances skatījums jau Tev būs atnesis kādu pārsteidzošu mirkļu un Tu ieraudzīsi cik patiesībā daudz šajos 12 mēnešos noticis. Varbūt citādi, nekā biji plānojis, bet pavisam noteikti Tu jau esi citā punktā, nekā pirms gada.

Citu dienu būs cits īpašais jautājums.
Turpināsim?

Būšu pasākumā un runāsim par sadarbību un komunikāciju. Kāpēc? Jo satikšanās un sarunas rada jaunas idejas. Jaunas sadarbības. Vai jaunus projektus. Noteikti - jaunas iespējas!