Tiec dzirdēts

“Tiec Dzirdēts” komanda vēl ir šeit un strādā, lai realizētu informatīvos kursus, kā arī vairotu apziņu jauniešu un skolu lokā par dzirdes traucējumiem !

Tiec dzirdēts! - Apeirons “Tiec Dzirdēts” ir projekta ideja, kura realizēta līderības un uzņēmējdarbības Future Heroes ietvaros.

Tiec Dzirdēts pasākums ir veiksmīgi izdevies !

Paldies visiem 50 cilvēkiem, kuri atbrīvoja savu vakaru, lai pievienotos un uzzinātu vairāk par zīmju valodu gan pasaulē, gan Latvijā.

Milzīgs paldies Inesei , kura bija šī vakara galvenā ‘zvaigzne’, un kuras interesantais stāsts noteikti iedvesmoja daudzus no mums 🤩

Kā arī liels paldies Ievai, bez kuras palīdzības, šis nebūtu paveicams ! 💗

“Tiec Dzirdēts” spēle par zīmju valodu un dzirdes traucējumiem ir jau gandrīz te 🙂

“Dzirdes traucējumi apkārt pasaulei” - šodien ciešāk apskatāma Latvija, Eiropa.

Latvijas Nedzirdīgo savienība

Liels paldies visiem 18 cilvēkiem, kuri pievienojās mūsu komandai šovakar, lai dzirdētu mūsu projekta ideju !

Būs liels prieks Jūs satikt arī nākamajā, Februāra pasākumā, kur jau būs neliels pārsteigums (Par to vēlāk tiks dota ziņa)

Mūsu projekta ietvaros, veicām interviju ar Latvijas Nedzirdīgo savienība direktori Sandru Gerenovsku.

1. Kāds ir Jūsu stāsts par ceļu, ko veicāt, lai nonāktu līdz šai profesijai?

-Ceļš līdz šai profesijai bija diezgan interesants. Nekad savā mūžā nebiju iedomājusies, ka kādreiz strādāšu vai dzīvošu Rīgā, kur nu vēl strādāšu par LNS prezidenti vai vadīšu LNS Rehabilitācijas centru. Pati nāku no Rēzeknes, biju plānojusi savu dzīvi un nākotni tikai Rēzeknē.

Es Rēzeknes logopēdisko skolu pabeidzu diezgan ātri. Nezināju, ko darīt tālāk, jo nebija mērķa.

Tā nu es sāku strādāt Latvijas Nedzirdīgo savienības (turpmāk – LNS) mācību ražošanas uzņēmumā par šuvēju. Kad man bija 18.gadu mani paaugstināja uzņēmumā par kontrolieri/pakotāju.
Kad man bija 18 gadu, mani LNS MRU ievēlēja par biroja vadītāju, un LNS Rēzeknes reģionālajā biedrībā par biedrības priekšsēdētājas vietnieci.
1997.gadā LNS Rēzeknes reģionālās biedrības vadītāja V.Abramāne mani uzrunāja, lai piekrītu vadīt LNS Rēzeknes reģionālo biedrību. Es diemžēl atteicu, jo biju stāvoklī, gaidīju dēlu.

Šai laikā biedrību vadīt bija uzņēmusies bijusī zīmju valodas tulce Regīna Mizere, bet par tulci strādāja viena jauna meitene, kura diemžēl neizturēja smago darbu un aizgāja prom. Tā biedrība bija palikusi bez tulka. Regīna piedāvāja man pamēģināt strādāt par tulku, jo toreiz ar dzirdes aparātu dzirdēju ļoti labi. Diemžēl Zīmju valodas nodaļas vadītāja Rīgā pateica, ka nevaru, jo tulkam labi jādzird, nedrīkst neko pārklausīties.
Tā Regīna man ierosināja mainīties vietām. Viņa ies strādāt par tulku, bet es viņas vietā par biedrības vadītāju. Tā 2001.gadā 1.aprīlī es sāku strādāt Rēzeknē par biedrības vadītāju un biedrības konferencē tiku ievēlēta par biedrības priekšsēdētāju.

Tad vienu dienu 2008.gadā pie mums uz biedrību atbrauc ciemos LNS prezidents Arnolds Pavlins, pasauc uz zāli parunāties. Un saka, es vēlētos ar tevi kopā strādāt. Sākumā es nesapratu. Es saku :”Paga, mēs jau strādājam kopā”.
Viņš saka:” Nu nē, Rīgā par viceprezidenti.”

Es biju šokā. Man Rīga nekad īsti nav patikusi. Vienmēr, kad atbraucu uz sapulci biedrību vadītājiem, aizbraucot mājās, man bieži sāpēja galva. Jo daudz cilvēku, daudz mašīnu, trokšņaini, un sapulces vienmēr bija visu dienu.

2009.gada rudenī Rēzeknes biedrība svinēja 60.gadu jubileju. Atbrauca sveikt arī LNS prezidents A.Pavlins. Kādā brīdī saka :”Man ar tevi jāpārrunā viens jautājums!” Tā atkal viņš man uzrunāja. Teica, lai neuztraucoties, bieži uz Rīgu braukāt nevajadzēšot, tagad ir internets. Arnolds domes sēdē pateica, ka par viceprezidenti izvēlas mani, un ar balsu vairākumu mani ievēlēja.
Tai brīdī man prieka nebija nekāda, jo es nezināju, kas mani sagaida. Bet teikšu godīgi, man bija bauda ar viņu kopā strādāt. Guvu no viņa lielu atbalstu, sapratni. Bez viņa atbalsta man Rīgā iedzīvoties būtu grūti.

Un teikšu godīgi: sākums bija ļoti grūts, jo divus gadus katru nedēļu braukāju no Rēzeknes uz Rīgu, un vēl paralēli turpināju vadīt arī Rēzeknes biedrību.

Kad 2013.gadā kongresā prezidents Arnolds pateica, ka turpmāk nevēlas kandidēt, par prezidentu ievēlēja Edgaru Vorslovu. Tā es 3 gadus nostrādāju par viceprezidenti arī kopā ar Edgaru.

2017.gada LNS kongresā pēc daudzu kolēģu ierosinājuma, es pēdējā kongresa dienā neatteicu savu kandidatūru. Domāju, kā liktenis būs lēmis tā būs. Pati arī balsoju par Edgaru Vorslovu. Kad balsis bija saskaitītas, nosauca manu vārdu. Tad sapratu man jāceļas augšā, jāiet uz skatuvi un kaut kas jāsaka, jo vairs atpakaļ ceļa nebija. Tikai jāiet uz priekšu. Tā laiks ir ātri, neticami aizripojis, šogad 15.augustā būs kārtējais kongress. Tad jau redzēsim, ko biedrības biedri ievēlēs par prezidentu. Lai kāds būs biedru lēmums, novēlu jaunajam prezidentam panākumus turpmākajos 4 gados.

2. Kas ir viens no grūtākajiem šķēršļiem, ar ko Jums ir nācies saskarties, strādājot šajā profesijā?

- Daudzi darbi atkarīgi no citiem padotiem darbiniekiem. Un ja padotais darbinieks aizmirst vai nepaspēj, man pašai tas jārisina līdz galam, kaut vai naktīm sēžot.

Reizēm ir grūti, ka tu redzi, ka tevi klausās, bet tevi faktiski “nedzird”, jo otrā galā amatpersona pārliecināta, ka ir visgudrākā un vislabāk zina, kas cilvēkam ar īpašām vajadzībām vajadzīgs. Mēs vājdzirdīgie un it īpaši nedzirdīgie cilvēki protam labi nolasīt cilvēku sejas mīmiku, žestus un kustības, un saprast, vai otrs cilvēks ir dusmīgs, laipns, nikns, par mums smejas.

3. Vai ir bijuši tādi brīži, kad Jūs smaidāt un saprotat, ka Jūsu profesija, tas ko Jūs darāt, padara Jūs priecīgu?

- Jā noteikti, it īpaši, kad iecerētais ir izdevies un ieplānotais darbs vai pasākums ir izdevies, kā vēlējos, tas dod gandarījumu un protams priecīgu prātu.

4. Vai Jūsuprāt, Latvijā ir pietiekami plaša vides pieejamība priekš cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem?

- Šobrīd Latvijā salīdzinot ar daudziem gadiem iepriekš, ir daudz kas mainījies, vide pamazām pa pilītei kļūst pieejamāka. Bet darāmā ļoti daudz vēl, it īpaši daudz, kas atkarīgs no mums pašiem un sabiedrības attieksmes. Vienkārši nevajadzētu otram darīt lietas tādas, kas pašam nepatīk. Jebkurš cilvēks, kaut vai kafejnīcā, restorānā, komunicējot otram pasmaida. Redzot, ka cilvēks otrā galā nedzird, nevajag kliegt, stresot, bojāt savus nervus, vienkārši tā vietā padomāt, kā savādāk var komunicēt, varbūt parādīt, varbūt uzrakstīt uz papīra jautājumu.

5. Vai Jūsuprāt būtu svarīgi, ja visās skolās, kaut vai nedaudz, bet mācītu nedaudz plašāk par dzirdes traucējumiem, kā arī dažas pamata zīmes ?

- Domāju nebūtu slikti. Vismaz bērniem būtu priekšstats, kā komunicēt ar šiem cilvēkiem. Jo šie bērni kādreiz izaugs un kļūs par kādu speciālistu, vienalga vai tas būs pārdevējs, vai ārsts, vai policists, bet viņam būs kaut niecīgas zināšanas. Piemēram Zviedrijā es biju, mani pārsteidza daudz kur gājām ar vīru, piemēram veikalā pie kases, kad redzēja, ka mēs sarunājamies zīmju valodā. Kasiere pēc pirkuma pateica zīmju valodā paldies. Tāds sīkums, bet patīkams mirklis bija.

6. Šobrīd notiekošajā ārkārtas situācijā, vai ir kāds veids, kā cilvēki varētu palīdzēt un atbalstīt Latvijas Nedzirdīgo Savienību?

- Vienkārši politiķiem, speciālistiem neaizmirst, ka sabiedrībā ir daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām. Protams mēs jau cenšamies iespēju robežās nodrošināt informāciju zīmju valodā. Bet informācijas ikdienā tik daudz, un visu laiku mainās. Jebkuriem videoziņojumiem vēlams lai būtu vismaz titri, lai vājdzirdīgie cilvēki ar var “sadzirdēt”, ko runā.
Šādu cilvēku pie mums Latvijā ir ap 30 000. Jo ar dzirdes traucējumiem visi cilvēki nepiedzimst. Daudzi iegūst dzīves laikā, klausoties skaļu mūziku, pēc avārijas, pēc vitamīnu pārdozēs, vecuma dēļ .
Mēs ļoti saprotam, ka jānēsā maskas,bet vājdzirdīgiem cilvēkiem nemaz nerunājot par nedzirdīgiem ir ļoti svarīgi saziņā redzēt mūsu seju.
Ja redz, ka cilvēks nedzird, vienkārši tad vismaz mēģiniet parādīt, va uzrakstīt. Nav gari jāraksta. Ļoti konkrēti – piemēram, adrese, personas kods, pase, darbs, kas sāp. Mēs vienmēr esam atvērti uz sadarbību.

7. Kāda ir Jūsu motivācija nepadoties grūtos brīžos un turpināt sniegties pēc uzstādītajiem mērķiem?

Nav man izvēles un nav jau variantu, ja esmu uzņēmusies šo pienākumu, man jādara viss iespējamais, kaut vai radoši domājot, uzklausot citu kolēģu un sadarbības partneru idejas un jādara viss iespējamais pēc tīrākās sirdsapziņas. Galu galā jebkurai problēmai ir risinājums.

Liels paldies Sandra Gerenovska par atvēleto laiku un iespēju uzzināt nedaudz vairāk.

Novēlam visiem jauku nedēļu !

“Tiec Dzirdēts” komanda

Tiekamies jau rīt, 21.janvārī plkst.18:00 “Tiec Dzirdēts” ZOOM prezentācijā 🙂

1. Cilvēka ausis nekad nepārstāj augt

2. Dzirde nekad nepārstāj strādāt. Mēs dzirdam pat naktī, bet mūsu smadzenes ignorē skaņas

3. Vissmalkākais cilvēka kauls atrodas vidusausī - 2,8 mm garš

4. Galvenais dzirdes izmaiņu iemesls ir pārmērīgi skaļi trokšņi

5. Cilvēka iekšējā auss piedalās ķermeņa līdzsvara saglabāšanā.

Mūsdienās ir svarīgi rupēties par sevi un sev apkārtējiem, tāpēc šeit būs sastopamākie simptomi, kas varētu liecināt par dzirdes pasliktināšanos :

*sajūta, ka runa un citas skaņas ir klusas vai apslāpētas

*ir grūti dzirdēt citus cilvēkus, īpaši trokšņainā vidē vai kad runā vairāk nekā viens cilvēks

*bieži vien ir jālūdz citiem atkārtot sevi vai runāt skaļāk vai lēnāk

*Nepārtraukti ir vajadzība palielināt skaļumu televizorā vai austiņās

*Zvanīšana vai “šņākšana” ausīs

*Skaņas vai trokšņi ir apslāpēti

Atšķirība starp vājdzirdību un nedzirdību ir dzirdes zuduma pakāpe, un ir vairākas atšķirīgas dzirdes zuduma pakāpes (par tām vēlāk tiks ievietota atsevišķa informācija)

Vājdzirdība ir termins, kas attiecas uz cilvēku ar vāju vai smagu dzirdes zudumu. Šajos indivīdos joprojām ir dzirdes spēja.

Savukārt nedzirdība attiecas uz dziļu dzirdes zudumu. Nedzirdīgajiem cilvēkiem ir ļoti maza dzirde vai to vispār nav.

Nedzirdīgie un vājdzirdīgie cilvēki var neverbāli komunicēt ar citiem dažādos veidos. Daži piemēri ir zīmju valoda un lūpu lasīšana.

Avots - lv.drderamus.com

Statistikas dati par dzirdes traucējumiem dažādos vecuma posmos, visā pasaulē .
***