Ilona Lutkovska - emocionālā intelekta trenere

Kāpēc atkal un atkal ir sajūta, ka neko nevaru paspēt? ⏳

Varbūt arī Tev tas ir pazīstami.
Tu dari. Skrien. Centies. Plāno.
Un dienas beigās — sajūta, ka laika ir par maz.

Ne visu izdarīji.
Ne visur paspēji.
Un vēl vainas sajūta klāt.

Un bieži mēs sev sakām:
“Man vienkārši slikti sanāk plānot laiku.”
“Man vajag saņemties.”
“Citi taču kaut kā paspēj.”

Bet ļoti bieži problēma nav tajā, cik daudz Tu dari.
Problēma ir tajā, cik daudz tu mēģini iznest uz sevis.

Ne tikai darbus.
Bet arī:
– atbildību par visu
– citu gaidas
– “vajadzētu”
– sajūtu, ka nedrīkst pievilt

Un tad nav svarīgi, cik labs ir tavs plāns.
Ja iekšā visu laiku ir spriedze - laika vienkārši nekad nepietiks.

Reizēm sajūta “es neko nepaspēju” nav signāls, ka jādara vairāk.
Tā ir zīme, ka kaut kas ir par daudz.

Un pirmais solis var nebūt jauns grafiks.
Varbūt pirmais solis ir godīgi pajautāt sev:
– ko es daru tikai tāpēc, ka “vajag”?
– un kas man šobrīd patiesībā nav pa spēkam?

Kā izskatās veselīgas personīgās robežas attiecībās?

Veselīgas robežas nav par distanci, noslēgšanos vai otra “sodīšanu”.
Tās ir par cieņu pret sevi un otru.

Veselīgas robežas attiecībās izskatās šādi:
– Tu vari pateikt “nē” bez skaidrošanās un vainas sajūtas ;
– Tavas emocijas netiek noniecinātas vai ignorētas;
– Tu neuzņemies atbildību par otra jūtām;
(to ir svarīgi nejaukt ar empātijas trūkumu);
– Tev nav jākļūst “mazākai”, lai attiecības turpinātos;
– Starp jums ir vieta godīgām un atklātām sarunām,
nevis cīņai par taisnīgumu.

Robežas nerada aukstumu.
Tās rada drošību, kurā var rasties patiesa tuvība, pēc kuras tik daudzi no mums ilgojas.

👉 Ja robežu nav, attiecības var kļūt smagas.
👉 Ja robežas ir, attiecības var augt un kļūt spēcīgākas.

Kāpēc es reaģēju tā, lai gan negribu? 🤯

Daudzi sev pārmet:
“Es taču zinu, ka nevajag tā reaģēt…”
“Es taču negribu kliegt, apvainoties vai noslēgties.” 🙅‍♀️

Bet tomēr tas atkārtojas atkal un atkal.

Iemesls bieži nav “vājš raksturs”, “nesavaldība” vai tas, ka
“es vienkārši esmu emocionāls/-a”.

Iemesls ir tas, ka mūsu reakcijas notiek ātrāk nekā domāšana ⚡

Kad situācija aizskar, sāp vai rada spriedzi, ķermenis reaģē automātiski:
– kādreiz ar aizsardzību 🛡️
– kādreiz ar dusmām 😡
– kādreiz ar klusumu un norobežošanos 🤐

Tā ir iemācīta reakcija, nevis apzināta izvēle.

Mēs nevaram “vienkārši nolemt” reaģēt citādi,
ja neesam sapratuši:
– kas tieši mūs aizskāra 🎯
– ko mēs šajā brīdī patiesībā jūtam ❤️‍🩹
– kādu vajadzību mēģinām aizstāvēt

Tieši ar to sākas emocionālā pašizpratne 🌿

Un tikai tad, kad reakcija kļūst apzināta,
parādās iespēja izvēlēties —
reaģēt citādāk.
Mierīgāk 😌
Saudzīgāk pret sevi.

Ne uzreiz.
Bet pa solim 👣

💬 Ja atpazini sevi un gribas saprast savas reakcijas dziļāk — bez spriedzes un pašpārmetumiem — vari pieteikties bezmaksas 30 min sarunai.

Ir brīži, kad arī es nezinu, ko darīt tālāk.
Un tas nenozīmē, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

Tas nozīmē, ka es negribu sasteigt vai skriet pa priekšu sev.
Es gribu saprast, kā es patiesībā jūtos.

Apjukums bieži parādās pirms skaidrības.
Nevis tāpēc, ka esmu vāja, bet tāpēc, ka esmu godīga pret sevi. 🌿

Varbūt arī tev ir bijis tā: Tu skaidro, stāsti, mēģini izteikties…
bet otrs nedzird vai dzird pavisam ko citu. 😔

Un tad rodas sajūta: “Es taču cenšos. Kāpēc tas nestrādā?”

Bieži problēma nav tajā, ka otrs nevēlas saprast.
Problēma ir tajā, kā mēs katrs runājam.

Mēs attiecībās reaģējam caur:
– savu pieredzi 🧠
– savām sāpēm ❤️‍🩹
– savām bailēm 😟
– savām vajadzībām 🤍

Un jā — vīrieši un sievietes bieži domā un reaģē atšķirīgi.
Ne tāpēc, ka kāds būtu “nepareizs”, bet tāpēc, ka katrs citādi uztver emocijas, spriedzi un tuvību.

Viens meklē risinājumu. Otrs — sapratni.
Viens klusē, lai nomierinātos. Otrs runā, lai sajustu saikni.

Un, ja to neapzināmies, mēs sākam cīnīties nevis ar problēmu,
bet viens pret otru. ⚔️

💭 Patiesībā runāt tā, lai otrs dzirdētu, var iemācīties.
Tāpat kā mācāmies citas prasmes — arī attiecības ir process, nevis kaut kas, kas “vai nu sanāk, vai nesanāk”.

Sapratne attiecībās sākas nevis ar jautājumu “kuram ir taisnība”,
bet ar jautājumu: ko es šobrīd jūtu — un ko jūt otrs? 🤍

Tieši tur sākas īsta tuvība.

Kā saprast, ko es gribu, ja galvā ir haoss?

Dažreiz mums šķiet, ka atbilžu nav.
Bet biežāk problēma nav tajā, ka trūkst vēlmju — problēma ir lielajā troksnī mūsu galvās.

Troksnī, kas rodas no:
– citu gaidām, 🤍
– bailēm kļūdīties, 🫣
– pienākumu “kalniem”, 📋
– daudzajiem “vajag”, “pareizi”, “tā pieņemts”, 🔄
– sajūtas: “es nezinu, kā savādāk”.🤷‍♂️

Kad visa ir par daudz, savas patiesās vēlmes vienkārši pazūd fonā.

Un varbūt pirmais solis nav uzreiz visu saprast.
Varbūt pietiek uz mirkli apstāties un pajautāt sev pavisam vienkārši:
👉Ko es šobrīd jūtu?
👉Kas man šobrīd būtu svarīgi?

Ne ideālajā dzīvē. Ne uz ilgu laiku.
Vienkārši — tagad. 🌱

Skaidrība nerodas no spiediena.
Tā parādās tad, kad iekšā kļūst mazliet klusāk un mierīgāk —
tad, kad spējam uz mirkli piebremzēt un ieklausīties sevī.

💬 Ja šī sajūta tev ir pazīstama — vari pieteikties bezmaksas 30 min sarunai.

Mīlestība pret sevi nav SPA diena vai “esmu karaliene” noskaņā. 👸🏼
Tā biežāk izskatās pēc tā, ka beidz pārpūlēties, lai visiem izdabātu un patiktu.

Tā ir tad, kad vairs neizliecies, ka viss ir “ok” — un atzīsti, ka šodien gribas būt vienkārši mierā. Bez plāniem. Bez “iekšējās motivācijas runas”.

Mīlestība pret sevi ir tad, kad nelec uz katru “vajadzētu”.
Kad izvēlies klusumu, nevis pierādīšanu.

Tā ir spēja izlaist kādu brīdi, pārlikt plānus, pateikt “šodien man negribas runāt” —
un nejusties par to vainīga.

Jo mīlestība pret sevi nav “darīt vairāk”.
Tā ir — nepazust tajā, ko dari.

Un, jā, reizēm tā nozīmē izslēgt telefonu, uzvilkt veco džemperi, apēst šokolādi un vienkārši būt.
Bez filtriem. Bez mērķa. Bez “vajadzētu”.

Tas nav egoisms. Tas ir resurss.
Un piepildīti cilvēki mīl labāk — ne tikai sevi, bet arī citus. 🫶

Robežas nav par to, lai kādu atstumtu, bet lai pašam paliktu veselam.

Mēs bieži baidāmies noteikt robežas, jo šķiet – tas ir egoistiski vai sabojās attiecības. Bet patiesībā robežas ir tieši pretējais – tās palīdz saglabāt attiecības veselīgas.

Kad saki “nē” lietām, kas Tevi ievaino vai iztukšo, Tu patiesībā saki “jā” sev- cieņai, godīgumam un arī labsajūtai. Jo, ja nav robežu, tad drīz vien pazūd arī tuvība – paliek tikai aizvainojumi un klusās cerības, ka otrs pats jau “sapratīs”.

Robežas ir mīlestības forma – gan pret sevi, gan pret otru. Jo skaidri parādot, kas Tev der un kas neder, Tu dod otram iespēju būt patiesam arī pret sevi. Un tad attiecībās ir vieglāk elpot. 🌿

Nogurums ne vienmēr nozīmē, ka vajag gulēt. Dažreiz tas nozīmē, ka vajag būt godīgam pašam pret sevi un to kā pašlaik es dzīvoju savu dzīvi.

Mēs esam pieraduši nogurumu ārstēt ar miegu, kafiju vai kādu brīvdienu. Bet ir arī cits nogurums – tas, ko nevar izgulēt. Tas rodas no neizrunātām emocijām, no tā, ka dari to, kas Tev nepatīk, vai esi attiecībās, kurās nejūties laimīgs.

Šāds nogurums saka priekšā: “Tev kaut kas jāmaina.” Tas nav signāls gulēt ilgāk, bet signāls klausīties sevī dziļāk.

Mēs bieži ignorējam šīs sajūtas un turpinām “turēties”, līdz spēka vairs nav. Bet patiesībā nogurums ir mūsu iekšējais signāls – tas rāda, ka ejam pa ceļu, kur vajag vairāk drosmes pateikt nē, uzlikt robežas vai pārskatīt prioritātes.

Tāpēc nākamreiz, kad jutīsies noguris, pajautā sev: vai man vajag vairāk miega… vai tomēr vairāk patiesības pret sevi?

“Reizēm dzīve nesagaida, kad būsi gatavs. Tā vienkārši pieprasa mainīties.” ✨

Mēs bieži sakām sev: “Kad būšu gatavs, tad…” – un atliekam pārmaiņas uz brīdi, kad būs vairāk spēka, naudas, vairāk zināšanu vai drošības sajūtas. Bet dzīvei ir savi plāni. 🫣 Tā reizēm mūs iegrūž situācijās, kurām neesam gatavi.

Un tieši šajos brīžos mēs atklājam, cik patiesībā esam stipri. Gatavība bieži rodas ceļā, nevis pirms pirmā soļa. Tas ir kā iemācīties peldēt – tikai tad, kad esi ūdenī.

Pārmaiņas nav vieglas, bet tās bieži atnes tieši to, kas mums visvairāk tieši šobrīd ir vajadzīgs. Un varbūt pat vairāk, nekā sākotnēji bijām cerējuši.

👉 Kad Tev pēdējo reizi nācās mainīties tad, kad vēl nejuties gatavs?

Meklējot piepildījumu ārpusē, mēs bieži paliekam vientuļi. Atrodot to sevī- apkārtējie kļūst par pievienoto vērtību.

Mums visiem gribas būt mīlētiem, justies piederīgiem, redzētiem un vajadzīgiem. Bieži šķiet, ka šo tukšumu var piepildīt kāds cits: partneris, draugi, bērni, darbs vai pat kāds piepildīts mērķis. Un jā – īslaicīgi tas sniedz gandarījumu un TO sajūtu. Bet, ja iekšā paliek neizprasts tukšums, tad pat pūļa vidū vari justies vientuļš.

Patiesībā vientulība visbiežāk sākas nevis ārpusē, bet mūsos pašos – tur, kur esam pazaudējuši saikni ar sevi. Kad nezinām, ko patiesībā jūtam, ko vēlamies un kas mūs piepilda.

Un tieši šeit sākas lielais pagrieziens: piepildījums rodas tad, kad iemācāmies būt labi ar sevi. Kad varam baudīt klusumu, atļauties būt mēs paši un justies labi savā kompānijā. Tad attiecības ar citiem kļūst nevis par izdzīvošanas vajadzību, bet par skaistu pievienoto vērtību – par izvēli, nevis atkarību.

Vientulība var būt smaga, bet tā var kļūt arī par lielisku mācību. Tur sākas draudzība ar sevi – un tur sākas pavisam cits skatījums uz dzīvi. 💛

Overthinking jeb iekšējais dialogs – kad viens jautājums kļūst par Netflix seriālu galvā. 🎬🧠
Dažiem cilvēkiem ir vienkārši neliels iekšējais dialogs.
Citiem ir… iekšējais drāmas festivāls ar nebeidzamiem “ko darīt, ja” scenārijiem.

Un zini, kas ir interesanti?
Overthinking NAV domāšana “par daudz”.
Tā ir domāšana, kad sajūtas nav saprastas.

Šeit ir dažas frāzes, kuras pazīs visi overthinkeri (es tajā skaitā :)) : 👇
1️⃣ “Es tikai vēlreiz pārdomāšu šo situāciju… piecpadsmito reizi.”
➡️ Prāts domā, ka, atkārtojot domu pietiekami daudz reižu, sajūtas beidzot mainīsies.

2️⃣ “Ai, es zinu, ka šis nav svarīgi… bet ja tomēr ir?”
➡️ Šī frāze sākas mierīgi un beidzas ar iekšējo krīzes sanāksmi plkst. 02:00.

3️⃣ “Loģiski skatoties, viss ir kārtībā.”
➡️ Tajā pašā laikā sajūtas fonā: “Hallo? Tu mani dzirdi?”

4️⃣ “Man vienkārši vajag saprast, KĀPĒC es par to domāju.”
➡️ Spoileris: tu jau jūti, tikai prāts cenšas izspēlēt šo kā loģikas spēli.

5️⃣ “Es vēl ātri pārdomāšu vienu lietu pirms miega.”
➡️ “Ātri” ir vislielākais mīts, ko mēs sev stāstām naktī.

🕊️ Es neticu “pārdzīvošanas” tehnikām. Es palīdzu sadzirdēt sajūtas, lai prāts var beidzot var nomierināties. Jo vairāk saproti pats sevi un kāpēc jūties tā kā jūties, jo retāk iekšējais dialogs norisinās.

📅 Ja gribi no “iekšējā seriāla” pāriet uz mierīgāku dialogu — pirmā 30 min iepazīšanās saruna ar mani ir bez maksas.

👉 Kura no šīm “overthinking” tēzēm ir tev pazīstama? 😉