Mājskoliņa "Circenītis"

Salaspils Botāniskais dārzs šodien kļuva par mūsu āra skoliņu. Pētījām, meklējām, dziedājām. Un gada laikā apgūtās pirkstu spēles pašas lauzās ārā, gan braucot vilcienā, gan ieraugot zirneklīti. Gan pētot ziedošās magones un citas puķes.
Reizēm palīdzoši ir palēnināt tempu un vērot. Berni paši atverās kā ziedi un parāda, kas viņiem visvairāk vajadzīgs. Būt kopā ir tik labi! ❤️

Mazie laimes mirkļi Salaspils Botāniskajā darzā. Ļoti draudzīga un atsaucīga vieta bērniem.

Gatavošanas prieks kopā ar Zani! 🧑‍🍳
Bērni šajā nodarbībā gatavoja biezpiena standziņas, vienlaikus apgūstot matemātikas un praktiskās dzīves prasmes. Un, protams, pāri visam — prieks darboties un mācīties caur pieredzi! 💛
Ja meklējat attīstošas un aizraujošas nodarbības bērniem, priecāsimies par jauniem dalībniekiem!

Ekspedīcija pieneņu pļavā. 💛

Vērtīgi un secīgi! Vispirms darbs ar skaņām.

Skaņa ir valodas pamats.
Māci tās pareizi un iepazīsties šeit-
https://payhip.com/b/qyHn3

SĀKAM RUDENS UZŅEMŠANU!

ZVANI 29890701 un nāc ciemos! 🦗

Mājskoliņa “Circenītis” ir vide un vieta, kur katram būt pašam.
Patiesi ticam – katra cilvēka unikalitāte ir lielākā vērtība mums visiem esot kopā!
Tādēļ ļoti rūpīgi un profesionāli radām apstākļus un vidi, kur katrs bērns attīsta savu individuālo mirdzumu un unikalitāti.

“Circenītis” ir arī omulīga un droša vide:
😊 Kur mācīties just sevi; mācīties atpazīt savas emocijas.
😊 Cienot un apzinoties sevi, veidot veselīgas attiecības ar citiem un vidi.
😊 Ikdienas gaitas vadīt priekpilni – apgūt lietas nemanot, rotaļīgi –
pašam saģērbties, pašapkalpoties labierīcības, zobiņu tīrīšanā, piedalīties kopīgā salātu griešanā, cepumiņu veidošanā, pasaciņas radīšanā un vēl un vēl….
kad mākam paši, tas vairo pašapziņu un darītprieku!
😊 Mūsu mājskoliņā īpašu uzmanību pievēršam pastiprinātai valodas apguvei.

Lai mirdzums actiņās un siltums sirdīs!
Gaidām Tevi – mūsu “Circenītī”!

Vērtīgi!🌱

Pulkstenis ir 8:10. Pie bērnudārza grupiņas durvīm norisinās drāma, kas varētu konkurēt ar grieķu traģēdijām.
Mana meita Marta (3 gadi) ir ieķērusies manā mētelī ar visu savu spēku. Viņa neraud. Viņa tikai skatās uz mani ar tām lielajām, mitrajām acīm, kas klusām jautā: “Vai tiešām tu mani šeit pametīsi starp šiem svešajiem klučiem un svešajām tantēm?”

Es smaidu. Es mierīgi stāstu, ka pēc launaga atnākšu pakaļ, ka tūlīt būs rotaļas. Bet iekšēji es brūku kopā.
“Es esmu briesmīga. Es viņu atstāju. Es varētu sēdēt mājās. Es varētu atteikties no tās sapulces. Viņai ir tik mazas rociņas… Vai es viņai nodaru pāri?”
Es nododu Martu skolotājai, un gandrīz skriešus metos ārā pa durvīm. Iesēžos mašīnā, piecas minūtes skatos uz stūri un cīnos ar asarām. Es jūtos kā “sliktā mamma”.

Tikmēr grupiņā laiks rit pavisam citādi.
Tiklīdz mans smaržu mākonis ir izgaisis un durvis aizvērušās, Marta… pārstāj raudāt.
Viņa ierauga Patriku. Patriks mēģina iebāzt plastmasas dinozauru tējkannā. Tas ir interesanti. Tas ir ģeniāli.
Marta pieiet klāt. Viņi nesarunājas, jo valoda vēl ir procesā, bet viņi saskatās. Tā ir pirmā socializācijas dzirkstele.

Un mana meita saprot:
Pasaule nebeidzas bez mammas.
Dinozaurs tiešām nelien tējkannā.
Ar Patriku kopā stumt mašīnīti ir divreiz jautrāk nekā vienai pašai uz paklāja mājās.

Kamēr es darbā sēžu sapulcē un ik pēc piecām minūtēm domāju, vai Marta nav dehidrējusies no raudāšanas, viņa dārziņā apgūst universitātes līmeņa iemaņas:
-kā pagaidīt savu kārtu pie slidkalniņa (un neizraisīt revolūciju);
-kā apmainīt savu zilo traktoru pret Annas sarkano lāpstiņu (augstākā līmeņa diplomātija);
-kā ēst zupu pašai, jo blakussēdētājs Kārlis to dara tik pārliecinoši, ka nevar palikt kaunā.

Pulksten 17:00 es ieeju dārziņā, gatava lūgt piedošanu par “pamesto bērnību”.
Marta mani ierauga. Viņa nevis skrien pie manis raudot, bet lepni demonstrē savu kluču torni.
Viņa ir pieaugusi.
Viņa ir daļa no sabiedrības.
Es atviegloti nopūšos.
Atgādinājums sev un citām mammām...
Pirmsskola nav “vieta, kur nolikt bērnu”. Tā ir pirmā trenažieru zāle viņa raksturam.

Atceros: bērnudārzs neaizvieto mammu.
Bērnudārzs iedod manai meitai instrumentus, ko viņa mājās pie manis nekad neiemācītos - jo mājās viņa ir centrs, bet dārziņā viņa ir cilvēks starp cilvēkiem.