RSU fonds

Vai ziedot nozīmē vienu un to pašu cilvēkam 65, 40 un 22 gadu vecumā?

Vēlme palīdzēt ir daudz universālāka nekā veids, kā mēs to darām.
Bet mainoties paaudzēm, mainās arī priekšstats par to, kas ir ziedojums, kam uzticamies un ko vēlamies redzēt sava atbalsta rezultātā.

Protams, nevienu paaudzi nevar aprakstīt ar vienu formulu. Taču dažādi akcenti ir pamanāmi.

▪️Baby Boomer paaudzei ziedošana biežāk saistās ar ilgtermiņa uzticēšanos.
Atbalsts universitātei, fondam vai citai institūcijai var būt attiecības, kas veidotas gadiem. Svarīga ir reputācija, stabilitāte, piederība savai alma mater un pārliecība, ka uzticētie resursi tiks izmantoti atbildīgi.
Šādā skatījumā ziedojums ir arī uzticēšanās akts.

▪️Millennials biežāk uzdod citu jautājumu: ko mans atbalsts reāli maina?
Ar labu reputāciju vien nepietiek. Svarīgi kļūst saprast mērķi, redzēt rezultātu un zināt, kur nonāk ieguldītie līdzekļi.
Ko konkrēti mans ziedojums padara iespējamu?
Stipendiju studentam?
Dalību konferencē jaunajam pētniekam?
Aprīkojumu, kas nepieciešams pētījumam?

Arī plašākā finanšu pasaulē šo domāšanu redzam impact investing jeb ietekmes investīcijās, kur līdzās finanšu atdevei svarīga ir arī sociālā vai vides ietekme.

▪️Gen Z šo stāstu papildina ar vēl vienu elementu – līdzdalību.
Atbalsts ne vienmēr nozīmē tikai naudu. Tā var būt arī sava laika veltīšana, brīvprātīgais darbs, neliels digitāls ziedojums, dalīšanās ar iniciatīvu vai savas kopienas iesaistīšana.
Svarīga kļūst sajūta: es ne tikai atbalstu– es piedalos.

Vai šīs pieejas viena otru izslēdz?
Drīzāk otrādi.

Izglītībai un pētniecībai ir vajadzīga gan ilgtermiņa uzticēšanās, gan vēlme redzēt skaidru rezultātu, gan cilvēki, kuri gatavi iesaistīties un veidot kopienu.

Tāpēc mecenātisms šodien var izskatīties ļoti dažādi.
Vienam tas būs regulārs ziedojums stipendijai.
Citam – ilgtermiņa atbalsts pētniecībai.
Vēl citam – zināšanas, kontakti, laiks vai iespēja palīdzēt jaunam profesionālim spert nākamo soli.

Mainās veidi, kā mēs dodam.
Bet pati būtība paliek pārsteidzoši nemainīga: ar saviem resursiem mēs varam palīdzēt kādam citam paveikt to, ko bez šī atbalsta būtu daudz grūtāk izdarīt.

Tieši tāpēc ziedojums nav tikai naudas pārskaitījums.
Tas var kļūt par stipendiju, īstenotu pētījumu, jaunu pieredzi vai iespēju, kuras šodien vēl nav.

Un svarīgākais nav tas, kurai ziedotāju paaudzei mēs piederam.
Svarīgākais ir tas, ko ar savu izvēli palīdzam īstenot..

Kā jums gadu gaitā ir mainījusies izpratne par ziedošanu?

* Ja vēlaties palīdzēt radīt jaunas iespējas RSU studentiem un pētniekiem, iepazīstiet atbalsta iespējas: https://www.rsu.lv/rigas-stradina-universitates-fonds

⭕️ Izglītības spēks parādās ne tikai tajā, ko zinām, bet arī tajā, kā domājam, cik dziļi spējam iedziļināties un ko ar savām zināšanām darām tālāk.

Šajā ierakstā apkopotas desmit RSU personību atziņas par zinātkāri, attīstību, atbildību, zinātni, palīdzēšanu un zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm.

Tās nāk no dažādām nozarēm un profesionālajām pieredzēm, taču visas vieno viena būtiska doma: izglītība nav kaut kas, ko reiz iegūst un noliek plauktā. Tā turpinās mūsu izvēlēs, jautājumos, darbā un gatavībā dot iegūto tālāk.

Varbūt tieši tur arī slēpjas tās lielākais spēks – spējā mainīt ne tikai viena cilvēka iespējas, bet ar laiku arī vidi ap viņu.

Kura no šīm atziņām visvairāk sasaucas ar jūsu priekšstatu par izglītību?

Fonda darbības virzienu nosaka ne tikai stratēģija, bet arī cilvēks, kurš to vada.

Mēs bieži runājam par mērķiem, izaugsmi un nākamajiem soļiem. Taču reizēm ir vērts apstāties un sev pajautāt: vai kāpnes, pa kurām kāpjam, ir pieliktas pie pareizās sienas?

RSU fonda valdes priekšsēdētāja prof. Dace Gardovska atgādina: izaugsme nav tikai virzība uz priekšu. Tā ir apzināta izvēle, kurp doties, kam veltīt savu laiku un par ko uzņemties atbildību.

Viņas skatījumā mērķtiecība iet roku rokā ar cilvēcību, bet profesionālie sasniegumi – ar spēju saglabāt līdzsvaru un saskatīt plašāku jēgu.

Šāds domāšanas veids raksturo arī RSU fonda vadību: skaidrs virziens, cieņa pret izglītību un pārliecība, ka ieguldījums cilvēkos un zinātnē rada paliekošu vērtību.

No prof. Daces Gardovskas varam mācīties ne tikai tiekties uz rezultātu, bet arī regulāri izvērtēt izvēlēto virzienu. Jo svarīgi ir ne vien kāpt augstāk, bet arī pārliecināties, ka kāpjam pa īstajām kāpnēm.

Karuselī apkopotas profesores atziņas par atbildību, izglītību, darbu un līdzsvaru starp profesionālo mērķtiecību un cilvēcību.

Kura atziņa visvairāk sasaucas ar Tavām pašreizējām prioritātēm?

___

Kad universitāte pārstāj būt tikai vieta, kur reiz studējām?

🎓 Droši vien ne dienā, kad saņemam diplomu.

Ar laiku katra profesionālais ceļš kļūst arvien vairāk mūsu pašu – pirmā darba vieta, pieredze, sasniegumi, kļūdas un nākamie lēmumi. Un šķiet, ka visi sasniegumi ir tikai paša darba un pūļu rezultāts.

Taču pēc gadiem atskatoties, sāk iezīmēties sistēma, kas šo izaugsmi padarīja iespējamu – pasniedzēji, kas prasīja vairāk, studiju biedri, kas mērķēja augstāk, un vide, kas attīstīja domāšanas pamatprincipus. Cilvēki, vietas un kopienas veido mūs.

Sociālais psihologs Henrijs Tadžfels (Henri Tajfel) kopā ar Džonu Tērneru (John Turner) sociālās identitātes teorijā skaidroja, ka mūsu priekšstats par sevi veidojas ne tikai no individuālajām īpašībām, daļu no identitātes mēs iegūstam arī caur cilvēkiem un grupām, kurām jūtamies piederīgi.

Arī universitāte var kļūt par šādu piederības vietu. Tāpēc absolventa saikne ar savu alma mater ne vienmēr ir tikai nostalģija par studiju gadiem. Tā var būt daļa no profesionālās identitātes: šī ir viena no vietām, kur sākās mans ceļš.

Kad absolvents sasniedz profesionālo stabilitāti, rodas jautājums: kā saglabāt un nodot tālāk vērtības, kas reiz palīdzēja izaugt pašam? 🌱

Tāpēc ziedojums universitātei nav mēģinājums “atmaksāt parādu” par iegūto izglītību – tā ir izvēle turpināt to, kam tu joprojām jūties piederīgs, kam redzi jēgu un vērtību:
• Atbalstīt studentu, kurš tikai sāk savu profesionālo ceļu.
• Dot pētniekam iespēju iet soli tālāk.
• Palīdzēt universitātes kopienai radīt iespējas, kuru rezultātus pats ziedotājs, iespējams, redzēs tikai pēc vairākiem gadiem.

Šādi mecenāts savieno pagātni ar nākotni: iespēju, ko reiz saņēma viens cilvēks, ar iespēju, kas vēl tikai tiks dota citam. ✨

Varbūt tieši tāpēc attiecības ar alma mater dažkārt turpinās daudz ilgāk par studiju gadiem.

Ko Tu vēlētos nodot tālāk tiem, kuri savu profesionālo ceļu tikai sāk? Pastāsti komentāros! 👇

___

Kārlis Rācenis degsme par savu darbu ir patiesi apbrīnojama un iedvesmojoša. Turklāt viņa aizrautība nepaliek tikai personīgu sasniegumu līmenī – tā rada rezultātus un ieguvumus arī plašākai sabiedrībai.

RSU pētnieki iesaistās "Apvārsnis Eiropa" 15 miljonu eiro projektā bakteriofāgu terapijas izpētei Šo apburto loku mēģinās pārraut.

No studijām līdz karjerai reģionā: RSU un Preiļu novada vadība pārspriež jauniešu atbalsta iespējas

Vakar norisinājās nozīmīga tikšanās starp Rīgas Stradiņa universitāte (Riga Stradins University) fonda valdes priekšsēdētāju prof. Daci Gardovsku, RSU kancleru Toms Baumanis un Preiļu novada pašvaldības priekšsēdētāju Aldi Adamoviču.

Sarunas centrā – kā RSU un Preiļu novads varētu ciešāk sadarboties, lai atbalstītu novada jauniešus: gan topošos, gan esošos studentus.

RSU redz nozīmīgu potenciālu šādā sadarbībā ar pašvaldībām un uzņēmējiem, ne tikai izglītības pieejamības, bet arī ilgtermiņa cilvēkkapitāla attīstības kontekstā. Sarunā tika iezīmētas idejas par to, kā mērķtiecīgi investēt jauniešu izglītībā un profesionālajā izaugsmē, tādējādi stiprinot priekšnoteikumus viņu atgriešanai novadā pēc studiju pabeigšanas.

Šāda pieeja sakņojas RSU fonda mecenātisma principos un RSU stratēģiskajos virzienos – atbalstā izcilībai, sociālajā atbalstā studentiem, sadarbībā ar sabiedrību un uzņēmumiem, kā arī ieguldījumos ilgtspējīgā reģionālā attīstībā.

Tikšanās bija solis dialogā, nākamajos mēnešos plānots turpināt sarunas par konkrētiem sadarbības virzieniem.

___

Paldies ikvienam, kurš atbalsta mūsu kopīgo nākotni! 😇

___