Domubiedru grupa EVO

No kurienes vīriešos rodas agresija?

Vērtīga saruna.

Tēvu Radio 48 - Jēkabs Rēdlihs - Sports, Spiediens, Stress, Sekas Jēkabs Rēdlijs - trīskārtējs olimpietis, ilggadējs Rīgas 'Dinamo' aizsardzības balsts un cilvēks, kurš savu vīrišķību ir apliecinājis visaugstākā līmeņa lauk...

Vakardien noslēdzām 90 dienu transformācijas programmu vīriem. Šajā sasaukumā bijām vairāk kā 50 vīri. 90 dienas. Plecu pie pleca.

Vērtīgas atziņas, reālas transformācijas un pārmaiņas, mainīti ieradumi. Paplašinot uztveres lauku, mainās reālas dzīves.

Un tomēr - kas atšķir EVO kopienu no citām līdzīgām vīru grupām?

Tā nav statiska programma vai gatavs formāts, kurā vīrietis tikai piedalās vai apgūst jaunas zināšanas. Mēs esam dzīva kopiena, kas nepārtraukti aug, mainās un transformējas kopā ar tās biedriem. Katrs vīrs ar savu pieredzi, klātbūtni un iniciatīvu ienes daļu no sevis un tieši tas veido kopienas īsto saturu. Tā nepārtraukti mainās un transformējas.

Pēdējās nedēļās, burtiski aizvadīatajā mēnesī, tieši šī iezīme ļoti spilgti pierādīja sevi praksē.

Mēs aizvadījām Tēvu un dēlu pārgājienu, kur svarīgākais bija ne tikai distance vai maršruts, bet kopā būšana, kopā pavadīts laiks, sarunas un stiprināta saikne starp paaudzēm.

Mums bija dažādas prakses - dinamiskās meditācijas, klusuma prakses, ķermeniskas pieredzes un brīži, kuros varējām apstāties, iepazīt un sakārtot sevi, uzdot jautājumus un sadzirdēt sevī atlbildes.

Bija iedvesmojošas sarunas un tikšanās ar biedriem. Nevis teorētiskas lekcijas no malas, bet īsta pieredzes apmaiņa starp cilvēkiem, kuri paši iet savu ceļu, meklē atbildes, kļūdās, aug un dalās ar to, kas viņiem ir palīdzējis. Tas ir veids, kā tiek nodota pieredze. Tiešās zināšanas par dzīvi.

Mums bija arī unikāla iespēja iepazīt bišu un biškopības pasauli - ne tikai kā nodarbošanos, bet arī kā dzīvu sistēmu, kurā ir ritms, kārtība, sadarbība un dziļa saikne ar dabu.

Un aktivitātēm mijoties, notika arī personiskas 1:1 tikšanās, sarunas un atbalsts, jo spēcīga kopiena neveidojas tikai lielajos pasākumos vai 2-3 dienu kopā būšanā.

Un tāds bija tikai noslēdzošais mēnesis. Kopumā tādi mums bija trīs, kopā 90 dienas.

Tieši tas, mūsuprāt, ir EVO spēks. Tā ir dzīva un pulsējoša sistēma, kuru uztur katrs tās elements.

Mēs neveidojam vēl vienu pasākumu kalendāru. Mēs pat neveidojam programmu. Jā, ir plāns un scenārijs, ir paredzētās aktivitātes un impulsi, bet paši dalībnieki ir arī satura veidotāji.

Mēs veidojam vidi, kurā vīri var satikties, gūt pieredzi, apmainīties viedokļiem, kas nav mazsvarīgi - praktizēt, analizēt savu domāšanu, pieredzēt, dot un saņemt.

Un šī vide mainās kopā ar cilvēkiem, kuri tajā ir klātesoši. Tāds ir tranformācijas maratons vīriem 90 dienu garumā.

Par disciplīnu. Sevis izziņu. Jauniem ieradumiem

Tiekamies rudenī!

Kopā ar domubiedriem esam noslēdzošajā sadaļā- ATTĪSTĪBA.

Kas ir attīstība? Ko tā mums katram nozīmē?

Lai katrs atbild pats, tomēr viens ir skaidrs. Tā ir dinamika. Attīstība nevar būt statiska.

Ne visi attīstības formāti vienmēr sākas ar zināšanām, lekcijām, grāmatām vai pareizajām atbildēm no pieredzējušiem cilvēkiem. Dažreiz attīstība sākas brīdī, kad cilvēks pirmo reizi ilgā laikā atļaujas būt pa īstam klātesošs - sajūtās, emocijās, ķermenī.

Viena no būtiskākajām Domubiedru grupas EVO atšķirībām ir mūsu pieeja attīstībai ilgtermiņā. Mēs neveidojam tikai atsevišķus pasākumus vai aktivitātes. Mēs veidojam vidi, kurā vīrieši var augt dažādos līmeņos - emocionāli, fiziski, garīgi un arī kā cilvēki.

Mūsu tikšanās nav tikai sarunas. Tās ir arī pieredzes apmaiņas, kopīgi piedzīvojumi, izglītojošas aktivitātes, fiziskas un apziņas prakses, kā arī vienkārši kopā būšanas brīži ar cilvēkiem, kuri ir gatavi skatīties dziļāk.

Šo rītu iesākām ar spēcīgu pieredzi - Ošo dinamisko meditāciju Kristīnes vadībā. Tā bija sava veida psihoemocionāla attīrīšanās prakse, kurā caur kustību, elpu, emociju izlādi un klātbūtni iespējams izkustināt sevī uzkrāto spriedzi, iekšējos sastrēgumus un emocionālos blokus.

Šādas prakses ne vienmēr ir ērtas, taču tās bieži ļauj cilvēkam daudz skaidrāk sajust sevi, savu iekšējo stāvokli un attiecības ar apkārtējo pasauli. Dažiem tā ir atbrīvošanās sajūta. Citiem - dziļāks miers. Vēl kādam - sen nejusta vienotības un paplašinājuma sajūta.

Un, iespējams, tieši tas arī ir viens no svarīgākajiem attīstības aspektiem - nevis kļūt par kādu citu, bet pakāpen*ski atgriezties sevī.

Nebūt tik ērtiem citiem. Dzīvot sev.

Vakardien mūsu kopienas ietvarā aizvadījām tikšanos un sarunu vakaru ar Ralfu Gaubsteinu.

Ralfs ir uzņēmējs un grāmatas "Mans paša prāts. Mans paša cietums" autors. Savā stāstā viņš atklāj savas dzīves periodu, kas sākās ar šķietami veiksmīgu biznesa darījumu Itālijā, bet beidzās ar vienu no izaicinošākajām pieredzēm viņa dzīvē, esot nevainīgam, pavadot vairākus gadus izolācijā.

Mums tas ir stāsts, Ralfam viņa dzīves nogrieznis.

Gragments no grāmatas:

Priekam, nožēlai, katastrofai, mīlestībai - jebkam, kas ar mums notiek, ir cikls. Tāpat arī cilvēkam ir cikls, kam viņš iziet cauri. Cilvēkam ir vairāki līmeņi, kārtas, kam iet cauri savā dzīvē ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Uzvara, zaudējums, pārliecība, neticība, bailes, drosme, naids, līdzjūtība, noliegums, izmisums, žēlums, padošanās, skaudība, cerību pilns dzīves redzējums un pat pašnāvība. Un, protams, ego. Cilvēkam ir jāiziet cauri visām kārtām, līmeņiem. Tikai tad Tu vari būt pati pilnībā. Patiesībā mums tas viss ir jānomēt. Visi šie slāņi. Viss, kas mēs neesam. Mums nevis ir par kaut ko jākļūst, bet tieši jāatmet. Viss, kas mēs neesam.

Ir brīži, kad ir vienkārši jālaiž lietas, cilvēki un notikumi vaļā. Ir jāsamierinās, ka esi zaudētājs, un jādodas tālāk. Jābeidz turēt savā galvā uzskati par to, kāds/a esi. Beidz sev melot! Jālaiž tas viss vaļā, lai dotu vietu augt kam jaunam. Kam īstam. Skaidrs, ka sākt visu no jauna, vilties tajā, kam ticēji pirms tam, nebūs viegli un prasīs ne tikai laiku, bet arī Tavu garīgo resursu. Jādod vieta kam jaunam un kam jau daudz labākam.

Šorītu sagaidījām un iesākām ar ko pavisam citu un nebijušu. Nevis ar skrējienu dienas darbos, bet ar ieiešanu sevī.

Somatiskās kustības prakse “Ceļojums pie sevis paša!”- no pamošanās, ķermeņa aktivizēšanas un klātbūtnes līdz atbrīvei un iekšējam mieram.

Ļauties esībai. Bez vērtējuma un bez iekšēja sprieduma. Atmodināt sevī rotaļīgumu un iekšējo brīvību. Bez steigas…. ļaujoties kustībai, elpai un sajūtām.

Šī prakse nav par tehniku. Tā bija par attiecībām ar sevi. Par ļaušanos būt cilvēkam. Brīvam no vērtējuma. Brīvam no lomām. Bet kustība - tā kalpoja kā atslēga, kas atslēdza katra iekšējās važas.

Paldies Raivis Lucijanovs par plūsmas vadīšanu.

Mūsu komūna nav tikai par izglītošanos. Tā ir par dzīvu pieredzi. Par kopā būšanu. Par vīriem, kuri ne tikai klausās, bet arī sadzird viens otru.

Un, jā… vīriem nevajag tikai zināšanas. Vīriem vajag arī kopā būšanu. Vajag kopā pavadītu laiku sarunās un kopīgos piedzīvojumos. Laiku, kurā pasmieties no sirds.

Šodien mēs devāmies laivu braucienā.

Mēs bieži runājam par izaugsmi, atbildību, raksturu, disciplīnu. Un tas viss, protams, ir svarīgi…vīrietis aug ne tikai caur to, ko viņš iemācās. Viņš aug arī caur to, kam viņš pieder un ko viņš piedzīvo.

Ar klātbūtni. Ar kopīgiem mirkļiem, kuros atklājas sajūta: es neesmu viens. Šeit mēs piedzīvojam to, ko nevar iedot neviena lekcija — uzticēšanos, atvērtību un kopienas atbalsts.

Šodien turpinām izglītoties par vīriešiem un šķiršanos… Somijas un Igaunijas vīru grupu vadītāju pieredze par to, ka šķiršanās vīrietim bieži nav tikai attiecību beigas. Tā var būt dziļa identitātes, piederības, tēva lomas, ikdienas ritma un emocionālās stabilitātes krīze. Īpaši vērtīgi vēlreiz ieraudzīt, ka šim procesam ir savas fāzes - no priekšnojautas un šoka līdz reakcijai, pārstrādei un pakāpen*skai pārorientācijai jaunaja dzīves posmā un jaunajos apstākļos.

Svarīga tēma - par vīriešu šķiršanās jautājumiem runāt tā, lai vīrietis vispār būtu sasniedzams brīdī, kad viņš piedzīvo šķiršanos. Jo bieži apkārtējo valoda, attieksme un pieeja nosaka, vai vīrietis atveras vai tomēr paliek noslēgts, vēl dziļāk norobežojoties.

Daudz uzmanības grupu darbam šķiršanās krīzes pārvarēšanā. Vēlreiz apstiprinājās, ka grupā vīrietis nereti pirmo reizi piedzīvo, ka viņš nav viens, ka viņa pieredze nav unikāls gadījums, un ka pārmaiņas var sākties no atpazīšanas, uzticēšanās un kopīga grupas procesa.

Saturīga diena ar vērtīgām atziņām par to, kā vīriešus atbalstīt brīdī, kad dzīve izjūk, bet tajā pat laikā tā arī var sākt veidoties no jauna. Citādāka.

Paldies Biedrība Tēvi un bija patiess gods dalīt telpu ar daudzām personībām, kurām nav sveša vīru mentālā veselība.

Šodiena bija vērtīga.

Šodienas seminārs, kuru vadīja Somijas vīriešu organizācijas Miessakit pārstāvji Joonas Kekkonen un Antti Alén.

Lai palīdzētu vīriem atgūt mieru un skaidrību sarežģītos dzīves posmos, ir nepieciešama izpratne par konkrētiem vīriešu auditorijas mehānismiem, nevis tikai teorētiskas shēmas.

Runājām par to, kas vīriešu atbalsta darbā patiešām strādā - nevis teorijā, bet dzīvē. Daudz uzmanības bija tam, kā vīrieši bieži pamana grūtības par vēlu, mēdz tās mazināt, ne vienmēr meklē palīdzību un bieži daudz vieglāk atveras līdzīgu pieredžu vidē, nevis formālā sistēmā.

Izskanēja arī ļoti konkrēta doma - vīriešiem paredzētam atbalstam ir jābūt vīriešiem saprotamam. Ja palīdzības sistēma runā pārāk profesionālā valodā, ir grūti sasniedzama vai veidota pēc cita lietotāja modeļa, daļa vīriešu tajā vienkārši neienāk.

Pieskārāmies vairākām smagām un reālām tēmām - ikdienas vardarbībai, šķiršanās pieredzei, tēva lomai pēc šķiršanās, atkarībām, vientulībai un sociālai izolācijai. Tas vēlreiz atgādināja, cik svarīgi ir veidot vidi, kur vīrietis var runāt bez izlikšanās, bez spiediena un bez vajadzības tēlot, ka viss ir kārtībā.

Viena no svarīgākajām atziņām - pārmaiņas nenotiek tad, kad tās uzspiež. Tās notiek tad, kad cilvēks pats ierauga jēgu, pats nosauc sev svarīgo un pats sāk kustēties. Tāpēc liela nozīme ir gan profesionālam atbalstam, gan vīru grupām, kur rodas uzticēšanās, atpazīšana un dziļāka motivācija mainīties.

Laba diena ar saturīgām sarunām un vērtīgām atziņām. Turpinām.

Komūna nav tikai par runāšanu. Patiesībā, tā ir par pieredzi. Par laika un telpas dalīšanu ar citiem.

Ir kaut kas ļoti īpašs, kas notiek tad, kad vīri sanāk lai būtu klātesoši.

Šoreiz to piedzīvojām Krija Joga rītā ar Sandris Majors- telpā, kur satikās prakse, apzinātība, iekšējs klusums un ļoti dzīva cilvēku klātbūtne. Soli pa solim gājām cauri sevis apzināšanās ceļam - caur ķermenim, elpai, mūsu uztverei, fokusam, atslābināšanos un dziļāku sajūtu par to, kas ar mums notiek fiziski, emocionāli, mentāli un arī garīgi.

Svarīgi ir redzēt, cik dažādi mēs katrs esam.

Šādās tikšanās reizēs vēlreiz kļūst skaidrs - izaugsme nav tikai individuāls ceļš. Mēs ļoti daudz atklājam viens par otru, bet vēl vairāk - par sevi, esot starp citiem. Kopienā mēs ieraugām savus ieradumus, aizsardzības, spēku, jūtīgumu un potenciālu. Un kopienā bieži daudz vieglāk atgriezties pie patiesā, klusā un stabilā sevī.

Krija Joga - apzinātas darbības sevis apzināšanās ceļā.

Paldies visiem, kuri bija klāt.

Šādas tikšanās atgādina - cilvēks aug attiecībās, klātbūtnē un patiesā pieredzē.