Gunas Svences privātprakse

Tavas mājas sāk šo svētku ceļojumu. Manos sapņos mājas simbolizē manu identitāti, manu telpu, kur vai nu paslēpties, vai iedvesmoties, vai rotāties. Iztīru savu māju no putekļiem un drazām, arbrīvoju telpu jaunajam. Attaisu logu un ielaižu iekšā sniega dzirksti un svaigumu, noticu brīnumam un apskauju draugu. Uguns fascinē..

Laiks, kad man gribas dedzināt sveces un pētīt uguns liesmā dejojošos tēlus, ticēt brīnumam un gaidīt jauno, cerēt, ka viss izdosies, nepadoties un iedvesmoties. Vienlaicīgi nomierināties pēc rudens skrējiena un kņadas.
Man katru gadu, sajūtot sniega baltumu, svaigo ziemas dzestrumu un gurkstoņu zem kājām, pieplūst svētku sajūtas vilnis, kad sajūtās iedvašo egles skuju smaržas, degošas malkas dūmaka no krāsns, svinību tuvība un vēlējumu saldumu smarža.
Katrs no mums ir spējīgs atdzimt caur svētku sajūtas radīšanu. Ja jūties vientuļi, uztaisi svētkus, uzaicini kaut vienu tuvu cilvēku vai dzīvnieciņu, iekurini uguni un paskaties pa logu sniega baltumā, kas iedvesmo, jo visu tur var sākt no sākuma kā ' tabula ras'. Tas ir tavs ekrāns, iezīmē, ko vēlies...

Vai laikos, kad netālu šauj un nogalina, es varu slēpties aiz naivā optimisma vai izlikties neredzam? Protams, ka apnīk nemitīgi runāt par karu, skatīties nāves ainas. Gribas noroežoties un izslēgt attiecīgo kanālu par karu un ieslēgt citu realitāti- savas sētas patvēruma realitāti. Arī tā var- slēpties savā viensētniekā.

Laikā, kad ārā vēl ir auksts, miesa un dvēsele alkst pēc pavasara. Liekas neticami, ka kaut kad būs silts, es iešu pa plaukstošu meža taku un visapkārt silti vējos koku, zāles lapu dvaša. Nereti mūsu iztēle un pozitīvs fokuss palīdz pārvarēt esošo realitāti. Spēja atcerēties pozitīvu pieredzi, fokusēties uz iedvesmojošo ļauj ticēt tam, kas no esošā momenta esamības šķiet brīnums. Ticība brīnumam, zināšanas par lietu mainību atmodina un ļauj uzplaukt atmodai. Visa mūsu būtība raujas ārā no ziemas migas un ziemas rosinātā sastinguma.

Tuvojas Ziemassvētki pēc mūsu oficiālā kalendāra, kaut Saule jau svin savus Saulstāvjus dabā. Mēs daudzi, arī es, ticam vai gribam ticēt brīnumam, neparastajam, nezināmajam un dievišķajam. Tas nāk no mūsu senču gudrības. Psihologi to sauc par maģisko domāšanu. Ir cilvēki, kuriem tā piemīt, un ir cilvēki, kuriem tā nav raksturīga. Man tā piemīt. To balsta ticība brīnumainajam un maģiskajam. Uz Ziemassvētkiem vai vasaras saulgriežiem mēs, ieskaitot mani, dedzinām uguni, sveces, veicam no senču gudrības nākošus rituālus.
Šogad savu dzimšanas dienu svinēju ar ziemas saulgriežu tuvuma izjūtu, kopā ar tuviem cilvēkiem veicot uguns rituālu. Vēlējām veiksmes, veselību un labklājību cits citam. Kādā no rituāla daļām bija jāatrod vieta, kuru tu asociē ar nākotnes vēlējumu. Es to atradu kā lukturi ar sveci, kas negribēja iedegties. Dedzu un dedzu, un svece neaizdegās, jo vējā dzisa un dzisa nost sērkociņš. Likās bezgalīgi un bezcerīgi. Tad pēkšņi pienāca kāds no grupas un iedeva milzīgu gāzes aizdedzināmo instrumentu, ko izmanto plīts un kamīnu aizdedzināšanai. Pienāk un saka- es esmu tavs resurss no nākotnes, jo pirms tam izspēlējām spēli, kurš no grupas simbolizē nākotni. Man tas bija ' maģiski"- brīdī, kad viss liekas bezcerīgi, kāds pēkšņi uzrodas un palīdz tev auzdegt sveci. Novēlu to visiem Jaunajā gadā!

Mana izvēle būt brīvam... Daudzi no mums, iespējams, ir piedzīvojuši gan intuīcijas balsi jeb izjūtu, gan loģikas un apgūto patiesību " balsi", ka tikai TĀ ir pareizi. Mani nereti vada intuīcijas " balss", kas zinātniski nav pierādāma. Šajā ziņā izmantoju tikai individuālo, subjektīvo pieredzi, kas uz biežumu pamata pierāda, cik reizes mana intuīcija izrādījās pareiza. Tā atceros- šī gada pavasarī bija " neizturami spēcīga iekšējā balss" iet globāli pārbaudīt savu veselību, tad iekšējā balss " lika" pieņemt lēmumu pēc iespējas ātrāk doties uz operāciju. Purms operācijas imans lēmuma pieņemšanas ceļvedis " nīdēja", lai steidzīgi vakcinējos. Operācija izrādījās veiksmīga un izdarīta, pēc ārsta teiktā, pēdējā brīdī. Savukārt vakcinācija mani paglāba tagad nesen, kad vidēji smagi saslimu ar Covidu. Izejot cauri smagai organisma cīņai ar vīrusu, sapratu, ka tikai pateicoties vakcīnai, visticamāk, es izdzīvoju, kaut vēl ir pāris sekas. Nevar teikt, domāju, jā, izdzīvoji, pateicoties imunitātei. Varbūt, bet mana imunitāte pēc citas pārbaudes, nav nekāda...Šobrīd mans " ceļvedis" noteikti ar pārliecību ved mani uz pārliecību uz 3.vakcīnu. lo^ika saka, neraksti šo visu, jo tevi , nories*, iespējams, antivakseri. Bet gribējās uzrakstīt to, kas ir mans " ceļš" , balstīts konkrētā pieredzē un zināšanās par to, ka vakcīnas spēks turas labi ja 6 mēnešus un vakcinētie arī slimo, bet vieglākā formā...

Starp daudzajām izēlēm izdarīt pareizo... Cik zināms teiciens! Vai mūsu izvēles pamatā pieaugušo vecumposmā ir pieredze vai loģika, vai kāds slēpts intuīcijas kanāls apziņā, bezapziņā? Instinkti? Milzīgi svarīgas- pat eksistenciāli svarīgas- izvēles gadījumā es parasti dodos staigāt, kad kopā ar ritmisku elpošanu atbrīvojos no traucējošas ne- tēmas informācijas,, kas šaudās domās. Citreiz es ilgstoši sēžu un, pakāpen*ski nomierinoties, sasniedzu zinātnē aprakstīto ' alfas ritma stāvokli" smadzenēs, kas tiek aprakstīts kā inkubācijas stāvoklis. Šajā stāvoklī sāk uzpeldēt idejas- kā zivis ar plunkšķi no okeāna dzīlēm. Citreiz vienkārši ieelpoju un izelpoju un uzdodu iekšēji jautājumu- kas tas ir? Ko darīt? Ko tas nozīmē? Utt. Un bieži ir bijis tā, ka atnākusī doma, kas ietekmē izvēli, ir bijusi pareiza. Ābols, kas uzkrita uz galvas- Ņūtona stāsts... Nēsāšanās ar kādu domu ilgstoši un te, pēkšņi, viens mazs paukšķis rada EURĒKA ! Atradu!

Dažreiz ir jāuzdrošinās uzsākt ko jaunu. Nereti ir sajūta, ka tevī ir šķautne, kas izlien ārā pēc kāda pārdzīvojuma. Tieši pārdzīvojumi daudzreiz pamudina uzdrīkstēties pārvarēt savas ierastās robežas. Uzdodu jautājumu, kāds, iespējams, ir kādam bijis līdzīgs- kurā lomā un pašizpausmē es jūtos vidlabāk, kura ir mana loma. Cik bieži kādi vecie stereotipi un pieņēmumi par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, mūd nomoka? Atplest spārnus un lidot... cik bailīgi, vai ne?

Mūs, cilvēkus, tāpat kā augus vieno kopēji attīstības un dzīvošanas mehānismi, iekšējie paškustības procesi, likumsakarības- vajadzība būt dzīvam, piepildīties ar enerģiju, apzināti/neapzināti meklēt labāko izdzīvošanai draudīgos apstākļos. Skatoties FB draugu ceļojumu un dabas bildes, ienāca prātā doma, ka ilgstošas ciešanas, draudi un draudēšana ar briesmām, grūtībàm, ierobežojumiem ir pretdabiski veselam organismam un dzīvošanai. Visi mēs meklējam, spraucamies ārā, kur nu kurais, vietas, kur uzlādēties un atjaunoties. Par spīti visam esam veseli!

Saules pagriešanās debesu jumā šogad daudziem iespējams sakrīt ar paša cilvēka "iekšējās saules" griešanās vai pagriešanas uzstādījumu, kas kļuvusi apzināta. Ja daba griežas uz paškustības pamata, kas ielikts pašā dabā, tad vajadzība apzināti sākt griezties, meklējot citādu vai nu orbītu, vai ātrumu, vai ritmu, vai stilu vai....izpausmes veidu var sakrist ar lēmumu mainīt vietu vai mērķi, vai mācību.
Es mācos dabu. Saplūsmi un augu dziedniecisko spēku. Laikā, kad dators ir izsūcis enerģiju, intuīcija izvēlas iet pļavās.