24/08/2020
Augot manī ieaudzināja “Perfekcionistes tēlu”. Ar to dzīvoju gadiem. Tas no manis prasīja tik daudz resursus, ka to sapratīs tikai tie, kas nonākuši paši šajā ritenī!
Esmu uzsākusi pētniecisko darbu, kas zem tā slēpjas? Pamanīju, ka aizvien grūtāk ir uzsākt kaut ko jaunu savā dzīvē, jo es taču neprotu un man vajag labi un kvalitatīvi, jutos nekomfortabli svešā vidē un starp cilvēkiem, kuri ir augsti profesionāļi.
Meditācijas un pētījumi skaidri parādīja iezīmes - ja es kļūdīšos, tad mani kauninās, kā es varu nezināt, neprast utt. Sajūta kā agrāk “iziet pie tāfeles”, un Tev nezinītim ieliks divnieku. Par tādu atzīmi mamma sabārs, tētis būs vīlies...
Es esmu pilnīgi PRET atzīmēm! Pret šo veidu, kā tiek noteikts cilvēka “statuss” vieta grupā, sarakstā, topā, e klasē utt. Pret šo atzīmju salīdzināšanu, reitingošanu. Tas nav tikai “skolas laiks”, tas ir uz dzīvi! Un bērns tajā nonāk 7 gados un pat agrāk pirmsskolā un iziet kad...? Tas kļūst par pamatu pieaugušā cilvēka dzīvei.
Es piedzimu brīva. Nevienam neprasīju, lai liek atzīmes “ieskaitīts”, “neieskaitīts” vai “nav vērtējuma” - bez atzīmēm. Pirmās atzīmes mums liek tieši skolā. Sākas sevis salīdzināšana. Sevis celšana vai gremdēšana! Bērni pamana skolotāju mīlulīšu statusu, neveiksminieku smagās sekas un attieksmi! Sākas neirotisks, traumatisks un dedzinošs skrējiens pakaļ “labajām” atzīmēm.
Īstu panikas lēkmi piedzīvoju 16 gados, kad bija kārtējā apliecināšanās! Mans ķermenis bija sastindzis, nobijies... Es uzsāku strādāt ar sevi, izstrādājot destruktīvo “atzīmju” pieredzi. Ļaujot noticēt, ka es neesmu “atzīme”, kuru man lika skolotāji, neesmu vērtējums, kuru saņemu no vecākiem un apkārtējiem! Es esmu ES ar savām kļūdām, pareizībām, jautājumu meklēšanu, pieredzes gūšanas prieku un būs cilvēki, kuriem es būšu interesanta un svarīga tikai tāpēc, ka es esmu ES!
Eņģeļu akadēmija 😇
