15/05/2026
Arī Ķekavas novada pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāde "Ieviņa" atbalsta komandas speciālisti piedalījās E. Birznieces seminārā “Par skolēnu ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem izglītības kvalitāti”.
Paldies par šo iespēju!
Eva Birzniece seminārā “Par skolēnu ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem izglītības kvalitāti” Ķekavas novadā 2026. gada 13. maijā atbildēja uz dalībnieku jautājumiem un uzsvēra četras lietas:
1. Lasīšanas raitums (ātrums, precizitāte, izteiksmīgums) ir pats svarīgākais lasītprasmes komponents. Bez laba lasīšanas raituma nav iespējama teksta saprašana. Savukārt slikts lasīšanas raitums ir galvenā disleksijas pazīme – skolēna nespēja pietiekami labi automatizēt lasīšanas ātrumu un precizitāti. Primāri sākumskolas skolotājiem jāpamana būtiska atšķirība no vecuma/klases normas, un jādara viss – ar papildu mācīšanu -, lai skolēns sasniegtu vismaz 50. procentili lasīšanas raitumā.
2. Ir svarīgi sliktu lasītptasmi kompensēt ar asistīvajām tehnoloģijām un pieejamiem tekstiem, kurus skolēni var klausīties. Tas ir svarīgi, lai neveidotos Mateja efekts – nabagie kļūs nabagāki! - ka bērni, kas nespēj pietiekami daudz izlasīt, arī paliek mazāk informēti, erudīti un inteliģenti. Skumji, pat šokējoši, ka 18 gados, kamēr Disleksijas biedrība aktīvi popularizē pasaules labo praksi šajā jautājumā, Latvijas izglītības sistēmā pilnīgi nekas nav mainījies. Ar katru auditoriju par to sākam runāt no nulles.
3. Digitālie eksāmenu darbi kā asistīvo tehnoloģiju izmantošanas loģisks turpinājums – kas ir efektīvs un godīgs ikdienā, ir efektīvs un godīgs arī augstas likmes situācijās. Arī te tā pati nulles situācija, neskatoties uz IZM daudzkārtējiem solījumiem šo jautājumu nokārtot, bet to vienmēr tomēr izņemot no dienas kārtības. Nebeidzamā – tomēr – brīnīšanās, ka Latvijas izglītības profesionāļi ir tik inerti, vienaldzīgi un no pasaules labās prakses pilnīgi šķirti – tas, kas ir labā izglītības prakse skolēniem ar disleksiju citur, joprojām ir ignorēta lieta Latvijā.
4. Dīvainības ar disleksijas noteikšanu – pat ja attiecīgie noteikumi nosaka, ka disleksiju diagnosticē logopēds vai psihologs, un abi šie speciālisti ir apmācīti izmantot normētos un standartizētos testus, kas valstī (kaut maz un nepietiekami) ir pieejami, tomēr viņi NEDRĪKST uzrakstīt vārdu “disleksija”. Lai to drīkstētu lietot, viņiem skolēns ir jāaizsūta pie neirologa, kas tad darbojas kā logopēda/psihologa sekretārs un šo vārdu UZRAKSTA. Lai gan ir labi zināms, ka disleksijai nav nekādu medicīnisku simptomu un neviens ārsts to noteikt vai izslēgt nevar. Kas ir šie mistiskie pelēkie kardināli, kas PASAKA un kam visi klausa, neskatoties uz MK noteikumiem un visu informāciju, ko par disleksijas noteikšanu sniedz pati IZM. Turklāt, vizīte pie neirologa ir arī pilnīgi lieka, jo neviens ārsts nemāca skolēnam labāk lasīt, un traumatizējoša, jo bērns tiek pakļauts “izpētei”, kas viņam ir pilnīgi lieka, bet vēl vienu reizi padara viņu par izpētes/izvērtēšanas objektu. Turklāt, vecāks vēl apmaksāt šo vizīti, jo ģimenes ārsts uz to visdrīzāk nedod nosūtījumu, jo pēc tās (vizītes) nav nekādas pamatotas vajadzības.
Paldies visiem dalībniekiem par laiku un dalību diskusijās! Paldies Ingai Cepurītei par iespēju!
