12/08/2024
Bērnudārzs bērna acīm jeb kā bērns jūtas dārziņā!☀️
Uzsākot bērnudārznieka gaitas, vecākiem nav šaubu, ka bērns jāpieradina pakāpen*ski, sākotnēji grupiņā atstājot līdz pusdienas diendusai, vēlāk laiku paildzinot. Bet kā rīkoties, kad bērns jau ir pieradis pie grupas vides un apkārt esošajiem cilvēkiem? Jāpatur prātā, ka laiks, kas tiek pavadīts bērnudārzā, ir gana saspringts un intensīvs. Lai arī pedagogi darbā ar bērniem ņem vērā viņu intereses un individuālās vajadzības, pie liela audzēkņu skaita grupā nav iespējams nodrošināt īpašo saikni un absolūti individuālo pieeju katram atsevišķam bērnam. Pavadot garas stundas kolektīvā, cenšoties būt it visā lielisks, mācīties, socializēties un ievērot iekšējās kārtības noteikumus, bērns vakarā vecāku priekšā atslābst un savu uzkrāto stresu demonstrē ar asarām un niķiem. Tas patiesībā saistīts ar to, ka bērnam ir pietrūkusi mammas vai tēta klātbūtne. Bērni, kuri nesaņem pietiekami daudz uzmanības, bieži vien cenšas to sev pievērst ar kaut ko sliktu, jo zina, ka tad patiešām tiks pamanīti. Pat negatīva uzmanība bērnam ir pieņemamāka nekā tas, ka viņš vispār netiek ievērots. Tādā situācijā vecākiem jāapbruņojas ar lielu pacietību un krietnu devu mīlestības, lai atvase var izreaģēt dienā uzkrāto un parādīt savu stresu tiem cilvēkiem, ar kuriem attiecībās viņam valda absolūta beznosacījuma mīlestība.
Dienas laikā neskaitāmi notikumi☀️
Vecākiem var šķist, ka bērns, pavadot maksimāli daudz laika bērnudārzā, ne tikai labāk lasīs, rakstīs, rēķinās, bet arī demonstrēs lieliskas saskarsmes prasmes ar vienaudžiem. Taču augsta līmeņa saskarsmes prasmes var iegūt, ja komunicē ar tādu personu, kas prasmes jau ir apguvusi, spēj rādīt piemēru ar savu rīcību katrā konkrētā situācijā. Piemēram, no rīta sasveicināties vai vakarā atvadīties bērns nevar pats apgūt un neiemācīsies no grupas biedriem, ja vien grupas biedriem šī prasme nav automatizējusies. Tāpēc šo prasmi bērni apgūst pirmām kārtām no saviem vecākiem, ģimenes locekļiem, pedagogiem pirmsskolā, un tikai tad no vienaudžiem. Šādu līdzīgu piemēru ir daudz.
ASV veikts pētījums, kurā analizēja bērnudārzā pavadīto stundu skaita ietekmi uz bērna akadēmiskajām, starppersonu un pašregulācijas prasmēm, norādīja uz pretējo – bērniem, kuri bērnudārzā uzturējās garākas stundas, ar laiku parādījās uzvedības problēmas, izteikta vēlme runāt pretī, nespēja sadarboties, pat nonākšana fiziskā konfliktā. Tam skaidrojums ir pavisam vienkāršs: tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem stress tiek mērīts pēc stresa hormona kortizola līmeņa asinīs. Parasti veselam cilvēkam šis hormons pielāgojas dienas ritmam – paceļoties no rīta, bet krītoties vakarā pirms miega. Savukārt, ja bērns, mainoties dažādiem notikumiem, piedzīvojot jaunas, nebijušas situācijas, izjūt stresu, hormona līmenis nemitīgi mainās jeb “lēkā”. Ir apstiprināts, ka, atrodoties savā ierastajā vidē – mājās – , bērnam kortizola līmeņa izmaiņas ir normālas.
Neapšaubāmi, katra bērna spēja pielāgoties mainīgajam dzīves ritmam ir atšķirīga. Dažs var mājās savas atvases stresu neizjust, kāds izmaiņas izjutīs caur visdažādākajām emocionālajām izpausmēm. Tādēļ, lai nāktu pretī bērna izaugsmei ne tikai intelektuālā, bet arī sociālā un emocionālā līmenī, ir vērts kādreiz saīsināt bērna dienu pirmsskolā par kādu stundu vai pat piešķirt brīvdienu darba nedēļas vidū. Tā ir iespēja pirmsskolniekam gūt cita veida pieredzi mājās, lai uz bērnudārzu jau atnāktu kā gudrāka, sadarboties spējīgāka būtne. Tas ļaus mājās iegūto pieredzi sniegt vienaudžiem, kā arī ar jauniem spēkiem, bez stresa radītās trauksmes apgūt jaunas prasmes un iemaņas matemātikā, valodu jomā, dabas pētniecībā u. c.
Vai bez diendusas var iztikt?☀️
Reizēm vecākiem rodas jautājums – varbūt bez diendusas ir iespējams iztikt? Atpūta ir ļoti būtiska, lai cilvēks būtu aktīvs un gatavs visam jaunajam, ko pasaule dod. Arī pirmsskolā atpūtai jeb diendusai ir atvēlētas aptuveni divas stundas. Tomēr regulāri ir jūtama pretestība pret diendusu – ne tikai no bērnu, bet arvien biežāk arī no vecāku puses. Ja kādreiz varēja novērot, ka sešus septiņus gadus veci bērni aizmieg arvien retāk, tad prakse liecina, ka aizvien gados jaunāki bērni diendusas laikā nespēj iemigt un atpūtināt savu prātu un ķermeni.
Ministru kabineta noteikumi “Higiēnas prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu”, minimālās higiēnas prasības dienas režīma ievērošanai paredz, ka pēc pusdienām bērniem ir jāparedz atpūta.
Pirmsskolas vecuma bērniem ik dienas būtu miegā jāpavada 11 līdz 13 stundas. Nenoliedzami, katra bērna miegā pavadītais laiks ir atkarīgs no viņa individualitātes, tāpat mājās piedāvātais laiks miegam var būt īsāks. Viedoklis par to, cik ilgi un līdz kādam vecumam nepieciešams dienas miegs, ir ļoti atšķirīgs, tomēr miega speciāliste Ija Cimdiņa norāda, ka ieteicamais diendusas garums pirmsskolas vecuma bērniem ir aptuveni stunda, un tas spēlē nozīmīgu lomu arī bērna nakts miega kvalitātē. Dienas atpūta palīdz nomierināties nervu sistēmai, atjauno spēkus un palīdz sagatavoties atlikušajam dienas cēlienam bērnudārzā un mājās.
Ir nācies saskarties ar vecākiem, kas priecājas, ja bērniņš dienas laikā nav gulējis, jo tas, viņuprāt, nozīmē veiksmīgu došanos gulēt uz nakti. Tomēr arī šeit vērā ņemams ir I. Cimdiņas viedoklis – ar diendusu tiks izslēgtas situācijas, ka bērns nevar iemigt pārguruma dēļ, tāpēc arī jāievēro režīms, kad diendusa bērnam tiek piedāvāta dienas pirmajā pusē. Arī kāds Austrālijā veikts pētījums, kura laikā aptaujāti pirmsskolnieku vecāki, liecina, ka regulāras diendusas pirmsskolā ir palīdzējušas bērniem sagatavoties turpmākam izglītības apguves periodam skolā, bērniem uzlabojusies veselība, koncentrēšanās spējas, uzvedība, noskaņojums, kas ir svarīgs atlikušās dienas daļas rotaļās.
Iemesli, kāpēc bērns dārziņā nespēj iemigt:
☀️pārgurums – bērns naktī neguļ pietiekamu stundu skaitu, tāpēc pārgurums liedz iemigt dienā;
☀️bailes palaist garām ko jautru – dienas laikā bērni ir darījuši tik daudz interesanta, ka viņi nevēlas nokavēt neko no jautrās pasaules izziņas;
☀️trauksme, jo bērns jūtas viens – reizēm bērni baidās no nakts miega, jo baidās būt pamesti, vieni un aizmirsti, līdzīgi tas ir arī diendusas laikā;
☀️bērnam nav iekšējās laika izjūtas – bērna organisms ir pielāgots gulēt tumsā, negulēt gaismā.
Ja draudzēšanās un attiecību veidošana neveicas.☀️
Vieglāk attiecību veidošanās norit tiem bērniem, kam piemīt empātija, taisnīgums un spēja piekāpties, kuri jūtas droši un pārliecināti par sevi. Bet bērns var izjust emocionālu drošību un pārliecību par sevi tad, kad saņem vecāku mīlestību un atbalstu ikdienā. Tādēļ, lai palīdzētu bērnam justies labāk vienaudžu vidū, ar viņu jārunā par emocijām, jāpieļauj arī negatīvas emocijas ikdienas situācijās un ģimenē jāveido bērna izpratne par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pietiekama uzmanības veltīšana bērnam ir veselīgu attiecību ar apkārtējiem pamatā. Tie bērni, kas regulāri iekļūst konfliktos gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem, visbiežāk vēlas pievērst sev uzmanību, kuras attiecīgā brīdī pietrūkst.
Tāpēc, ja rodas bažas, ka atvase dārziņā neiejūtas vai saskarsme nav tāda, kādu cer redzēt mamma vai tētis, der iepazīties, kas ir raksturīgs attiecīgā vecuma bērniem, un tikai tad izvērtēt. Reizumis vecāki redz medaļas vienu pusi, dzird bērna stāstus, bet nav noskaidrojuši, kas notiek grupā. Tāpat mēdz būt arī otrādi – pedagogs izdara secinājumus, nesadarbojoties ar vecākiem. Veidojoties pirmsskolas bērna attiecībām ar grupas pieaugušajiem, sporta vai mūzikas skolotāju, logopēdu, šīs attiecības sākotnēji pamatojas uz pieredzējušā pieaugušā attieksmes bāzes. Gluži kā ar vecākiem, arī ar citiem pieaugušajiem pozitīvas attiecības ar bērnu veidojas, balstoties uz sapratni, rūpēm, vēlmi iedziļināties bērna izjūtās, vajadzībās un interesēs. Tāpēc vajadzētu izvairīties no bērnu kritizēšanas, norāžu došanas viņiem. Tā vietā labāk likt lietā fantāziju – gluži kā krājkasīti bērnu piepildīt ar rūpēm, laiku spēlēm, uzklausīšanu un pozitīvām uzslavām.
Katrā grupā ir bērni, kuru uzvedība spēj “izsist no sliedēm” un kuriem ir būtiskas problēmas veidot attiecības ar vienaudžiem, tomēr balss pacelšana un dusmas nepalīdz šiem bērniem apgūt pozitīvas saskarsmes prasmes un arī vienaudžiem nenorāda uz to.
Reizēm tiem vecākiem, kuru atvasēm ir sarežģītāk veidot attiecības ar vienaudžiem, ir nepieciešams izvērtēt, vai bērnam ir grūtības dibināt attiecības arī ar pieaugušajiem – ne tikai ar pirmsskolas pedagogiem, bet arī ar pašiem vecākiem. Primāri ir jāizvērtē katra paša spēja mīlēt savu bērnu, sniegt atbalstu, pozitīvu piemēru saskarsmē ar ikvienu pretimnācēju, rādīt piemēru jebkurā dzīves jomā, lai būtu drošs par pamatu, kas ielikts bērna spējās veidot attiecības ar vienaudžiem.
Ilze Galeniece, pirmsskolas pedagoģe
