12/09/2026
Turpinot iepriekšējo rakstu par nodevības traumu vēl viens aspekts ir atkārtotā nodevība.
Kas notiek, ja nodevība atkārtojas?
Ir būtiska atšķirība starp nodevību, kas ir notikusi un beigusies, un situāciju, kurā cilvēks tiek nodots atkārtoti.
Pirmajā gadījumā ir noticis kaut kas, kas satricinājis uzticēšanos un drošības sajūtu, taču pēc notikušā var sākties atjaunošanās process. Otrs partneris uzņemas atbildību, pārtrauc attiecības vai uzvedību, kas radījusi nodevību, kļūst atklātāks, un ar laiku jaunā pieredze var palīdzēt atgūt uzticēšanos.
Atkārtotas nodevības gadījumā šāds process tiek pārrauts atkal un atkal.
Cilvēks kaut ko atklāj, piedzīvo šoku un sāpes, saņem paskaidrojumus vai solījumus, mēģina noticēt un atkal atvērties attiecībām. Pamazām rodas cerība, ka notikušais ir aiz muguras. Taču tad seko nākamais atklājums, un sabrūk ne tikai tikko atgūtā uzticēšanās. No jauna tiek apšaubīta arī realitāte, kurā cilvēks dzīvojis kopš iepriekšējās nodevības.
Tāpēc atkārtotas nodevības sekas nav vienkārši vairāku atsevišķu sāpīgu notikumu summa.
Ar katru nākamo reizi cilvēkam var kļūt arvien grūtāk uzticēties ne tikai partnerim, bet arī savai uztverei. Viņš sāk pārskatīt sarunas, notikumus un detaļas, mēģinot saprast, kurā brīdī atkal nav pamanījis notiekošo. Ja iepriekš aizdomas tika noliegtas, mazinātas vai cilvēkam tika apgalvots, ka viņš pārspīlē, bet vēlāk izrādījās, ka aizdomām bijis pamats, var tikt būtiski ievainota spēja paļauties uz savu realitātes izjūtu.
No šejienes var veidoties arī pastiprināta modrība. Telefons, vēla atgriešanās mājās, komandējums, pēkšņa distances palielināšanās vai nesakritība partnera stāstītajā var izraisīt ļoti spēcīgu reakciju.
No malas to ir viegli nosaukt par greizsirdību, kontroli vai nespēju atlaist pagātni. Taču te nepieciešams būt ļoti uzmanīgiem.
Ja nodevība un melošana turpinās, ne visa šī modrība ir reakcija uz pagātni. Daļa no tās var būt reakcija uz reālu nedrošību tagadnē.
Tas ir būtiski arī terapijā. Mēs nevaram automātiski pieņemt, ka cilvēka uzdevums ir iemācīties mazāk baidīties, mazāk pārbaudīt un vairāk uzticēties. Vispirms jānoskaidro, vai attiecībās vispār ir izveidojušies apstākļi, kuros uzticēšanās būtu pamatota.
Citādi pastāv risks par psiholoģisku problēmu padarīt cilvēka reakciju uz vidi, kura joprojām nav droša.
Vai atkārtota nodevība var izraisīt PTSS?
Pēc partnera nodevības cilvēkiem patiešām var parādīties posttraumatiskajam stresam līdzīgi simptomi: uzmācīgas domas un atmiņas, pastiprināta modrība, izvairīšanās, miega traucējumi, spēcīgas emocionālas un ķermeniskas reakcijas uz atgādinājumiem par notikušo.
Atkārtotas nodevības gadījumā man šķiet daudz svarīgāk skatīties nevis uz diagnozes nosaukumu, bet uz procesu.
Ja cilvēks ilgstoši dzīvo ciklā, kurā drošība tiek atjaunota un atkal sagrauta, psihei var kļūt arvien grūtāk atgriezties miera stāvoklī. Tā iemācās, ka brīdis, kurā viss šķiet kārtībā, vēl nenozīmē, ka viss patiešām ir kārtībā.
Un tas var būt viens no smagākajiem atkārtotas nodevības aspektiem: nedrošs kļūst pat miers.
Cilvēks vairs negaida tikai nākamo nodevību. Viņš var sākt neuzticēties arī periodiem, kuros nekas slikts nenotiek, jo iepriekš tieši šādos periodos viņš domāja, ka viss ir labi, kamēr paralēli pastāvēja realitāte, par kuru viņš neko nezināja.
Dziedināšanās nevar notikt, kamēr ievainojums tiek radīts no jauna.
Tāpēc pēc atkārtotas nodevības jautājums nav tikai par piedošanu.
Pirms jautāt, “kā man atkal viņam uzticēties?”, reizēm nepieciešams uzdot daudz fundamentālāku jautājumu:
“Vai šobrīd šajās attiecībās vispār ir pamats uzticēties?”
Ja nodevība ir pārtraukta, cilvēks uzņemas atbildību un viņa rīcība ilgākā laikā kļūst konsekventa, atklāta un paredzama, var sākt veidoties jauna drošības pieredze.
Taču, ja meli, slēpšana vai nodevība turpinās, terapijas uzdevums nevar būt palīdzēt cilvēkam kļūt mierīgākam situācijā, kura joprojām viņu ievaino.
Mēs nevaram dziedināt brūci, kamēr tā tiek atkal un atkal atvērta.
Un reizēm atveseļošanās sākas nevis ar spēju atkal uzticēties otram, bet ar spēju atkal uzticēties sev.
