14/07/2022
Dzīvosim šodienai, pieņemsim visu kā ir, neviens nav vainīgs, ka dzīve ir tāda kā ir - neviens cits, kā tikai mēs paši
Cilvēka nelaimīguma cēlonis bieži vien ir viņa APVAINOŠANĀS uz dzīvi. Vainīgi ir visi - apkārtējie cilvēki, vecāki, bērni, darbs, laiks, vieta...un pats to nemaz nejūt un neapzinās, ka ir iekritis paša radītā slazdā.
Kamēr esi dziļi nelaimīgs (kas ir Tava prāta ilūzija) - apvainojies, tu īsti nevari nekur tālāk pavirzīties. Tas ir purvs..
Jā, iespējams, purvā var salasīt mellenes, dzērvenes, vērot putnus...bet tu jau nespēj neko no tā novērtēt. Kamēr esi apvainošanās purvā, tavs prāts arī ir purvā.
Aiz neredzamās apvainošanās maskas dzīvo slēpta, sev aizliegta agresija. Uz tiem, kam viss ir..labāk, vairāk, izdevies un vispār ir. Un dziļas dusmas uz sevi..jo sirds dziļumos pats sev esi iestāstījis un noticējis, ka esi citādāk uzbūvēts par tiem, kam viss ir un nespēj tikt turpat, dabūt to pašu utt.
Tas ir tev izdevīgs prāta meistarojums, jo tas atļauj neuznemties risku mēģināt, līdz ar to nav jācieš sakāves un arvien jauni mēģinājumi.
Tu esi ielicis sevi ērtā komforta zonā.
Viss jau labi, taču tu lēnam purvā savā slīksti..
Pats savu pieņēmumu un pārliecību purvā.
Ja Tev būtu pagriezta ticība uz sevi pašu, tu savu enerģiju veltītu, lai ko panāktu, sasniegtu, dabūtu savā dzīvē. Taču tu esi ērti ieņēmis apvainotā stāvokli un stāvi uz vietas. Un visu savu uzmanību esi pagriezis uz citiem. Uz tiem vainīgajiem un tiem, kam, tavuprāt, viss gludi, viegli, paveicās..
Var jau būt, ka citiem veicas. Un par to būtu jāpriecājas! Jo prieks par citiem pievelk tavu veiksmi 😉
Bet es domāju, ka veiksmes atslēga ir - DARBĪBA/RĪCĪBA.
Jo vairāk cilvēks ir sasniedzis, jo vairāk darbību ir veicis. Un ne visas bija uzreiz “desmitniekā”. Bet tie ir cilvēki, kuri neizdošanos uzskata par vēl vienu nepareizu mēģinājumu, ka jāmēģina citā veidi.
Un tie ir cilvēki, kuri sev ir iedevuši atļauju kļūdīties. Spēj sevi atbalstīt, piedot, kad jāatgūstas no izgāšanās, piecelties kājās un samotivēt sevi nākošam mēģinājumam.
Neviens nevar uzaugt slidot gludi pa dzīvi. Mēs augam caur tiem momentiem un situācijām, kurās apgūstam ko jaunu. Tā ir pretestība. Dažāda veida pretestība ārējā laukā. Jā, tas prasa gara spēku, drosmi un vēlmi sekot savai sirdsbalsij.
Apvainošanās ir ērts rīks, lai neko nedarītu, - tad var citus nosodīt, skatīties no malas un kritizētu.
Tikai, zini, ka citiem jau būs vienalga dzīves izskaņā, cik soģu, skaudīgu acu un nelaimīgu cilvēku ir bijis apkārt. Viņi savu dzīvi nodzīvos krāsaini un piepildīti! Arī, ja esi pārņemis sevi ar viņu nosodīšanu, tiesāšanu, kritizēšanu. Viņi ies uz priekšu.
Taču tavā dzīvē būs beigās sakrājusies tikai kaudze ar to, ko Tu ražo šobrīd - dziļš naids, nosodījums, aizvainojums.
Tu skaties savu kino vai citu? Tu gribi piepildīt savu dzīvi vai skatīties, kā to dara citi un meklēt “blusas cita kažokos”?
Apvainojies? Tātad tu vēl nespēj atļaut lidot citiem un sev arī.
Tā ir izvēle. Piepildīt savu dzīvi vai skatīties, kā to dara citi.
Kristīne Om Shanti
