24/08/2026
Dadži 🌱
Bērnībā zināju vienu – nu to stalto, pūkaino diždadzi. Ar to mēs bērni spēlējāmies, metām dadžu bumbulīšus cits citam un priecājāmies, kā tie pieķeras pie drēbēm.
Tagad, ejot augu sugu izzināšanas ceļu, zinu, ka mūsu Latvijas savvaļā dadžu sugu ir daudz vairāk par vienu.
Bet divi manā pļavā ir īpaši nozīmīgi – parastais zeltdadzis un zemais dadzis. 💚
Parastais zeltdadzis – lai gan tā nosaukumā ir vārds „parastais”, Latvijas savvaļā tas laikam nemaz nav no tiem augiem, kas ik uz soļa gadās ceļā. Sugu noteicējā tā sastopamība minēta kā „ne bieži”.
Manā pļavā parastais zeltdadzis ir viens no daudzajiem augiem, kurus man ļoti veiksmīgi izdodas pavairot no sēklām – izaudzējot stādiņus un vasarā iestādot tos pļavā.
Un šogad es novēroju ko ļoti neparastu.
Visi manis izaudzētie un pļavā iestādītie zeltdadži šogad zied pārsteidzoši bagātīgi. Vienam saskaitīju pat ap 25 ziediņiem. Pārējiem nemaz neskaitīju.
Man ir aizdomas, ka iemesls šādai bagātīgai ziedēšanai varētu būt pavisam vienkāršs – augšanas sākumā tie ir bijuši pilnīgā drošībā podiņā, bez konkurences ar citiem augiem. Ūdens, saules gaisma, barības vielas augsnē un vieta saknītēm – viss, kas vajadzīgs, lai mazie augi varētu mierīgi augt un pieņemties spēkā.
Un, kad tie nonāk pļavā jau paaugušies un ar spēcīgu sakņu kamoliņu, šķiet, ka visu savu uzkrāto spēku tie var ieguldīt ziedēšanai nākamajā vasarā.
Vēl jo lielāku nozīmi šim izaudzēšanas procesam piešķir tas, ka parastais zeltdadzis pēc noziedēšanas savu dzīves ciklu noslēdz. To bieži sauc par divgadīgu augu, taču izrādās, ka dabā tas var arī nesteigties ar ziedēšanu un vairākus gadus vienkārši augt un krāt spēkus. Tieši tā šobrīd uzvedas tie zeltdadži, kuru sēkliņas iesēju pa taisno pļavā atsegtā augsnes pleķītī – tiem jau ir otrais augšanas gads, bet ziedēt tie nesteidzas. Šiem augiem jau otro gadu ir redzamas lapu rozetes, bet nevienam vēl nav ziedu. Tagad ar interesi gaidu – kas ar tiem notiks tālāk? Kad tie uzziedēs? Nākamgad? Taču mani podiņos izlolotie un pļavā iestādītie zeltdadži pirms aiziešanas atstās aiz sevis milzum daudz sēklu – jaunas paaudzes sākumu.
Tāpēc man šķiet, ka šis ir ļoti iedarbīgs veids, kā palīdzēt zeltdadzim vairoties: sēklas – podiņš – dēsti – piķēšana – izaudzēšana podiņā – stādīšana pļavā.
No sēklas līdz pļavā iestādītam stādam paiet vairāki mēneši, taču pats process nav nemaz tik sarežģīts. Rudenī sēklas iesēju dēstu podiņā, pavasarī tās sadīgst, izdīgušos stādiņus izpiķēju – pa 4–5 vienā podiņā, un līdz vasaras vidum tie turpina augt, pieņemas spēkā un izveido spēcīgas saknītes. Tad tos iestādu pļavā, un nākamajā vasarā tie jau zied bagātīgi – ar daudz vairāk ziediem nekā tad, ja būtu savu ceļu izcīnījuši patstāvīgi savvaļā.
Man šajā procesā interesantākais šķiet tas, ka, lai palīdzētu ne bieži sastopamai savvaļas augu sugai, nemaz nevajag izdarīt ko sarežģītu. Vajag mazliet būt klāt to dzīves sākumā – iesēt, parūpēties, ļaut izaugt un īstajā brīdī iestādīt pļavā vai dārzā.
Izaudzēt dažus savvaļas augus nav nekas neiespējams. Bet, ja mērķis ir izaudzēt desmitiem vai simtiem, tad gan rūpju un laika ir jāvelta krietni vairāk, lai no mazajām sēkliņām izaugtu spēcīgi augi, gatavi doties patstāvīgā dzīvē dabā.
Bet otrs – zemais dadzis.
To es meklēju ilgi – sausās, granšainās ceļmalās. Līdz kādā lietainā dienā beidzot atradu.
Bija jābrien pa zālāja strēli, kas saglabājusies gar kādu granšainu lauku ceļu. Pēc lietus viss bija slapjš, tāpēc novilku apavus, uzlocīju bikses un bridu tālāk basām kājām.
Un tad zemais dadzis pats mani uzrunāja.
Tā lapu dzelonīši mudīgi manām pēdām deva mājienu:
„Skat, kur liec kāju! Te es esmu. Piekļāvies pie zemes, ass, ne bieži sastopams un ne viegli pamanāms, pavisam sīka auguma salīdzinājumā ar saviem lielajiem vārda brāļiem – dadžiem.”
Tur ziedēja vairāki zemie dadži, bet divas ziedu galviņas jau bija noziedējušas. No tām ievācu šķipsniņu sēklu.
2023. gada rudenī sēklas iesēju dēstu podiņā. Ziemu tās pavadīja podiņā, kas zem klajas debess bija novietots pļavā. Gribēju, lai sēklas piedzīvo pēc iespējas dabiskākus apstākļus – tādus pašus, kādi tām būtu bijuši, ja tās rudenī būtu izbirušas savvaļā.
Pavasarī tās sadīga. Drīz sekoja piķēšana – katram mazajam stādiņam savs podiņš. Ūdens, saule, barības vielas, nepieciešamie mikroorganismi augsnē un laiks augšanai.
Un vasaras vidū – stādīšana sausas pļavas saulainā pakalniņā.
Tagad mana pļava var lepoties ar 25 zemajiem dadžiem – augiem, kuru šeit iepriekš nemaz nebija. Un tikai šogad, 2026. gadā, pirmo reizi uzziedēja viens no tiem. Pārējiem vēl tikai lapu rozetes.
Un es nevaru vien beigt jūsmot – cik to būs tad, kad uzziedēs visi 25 un katrs no tiem būs atstājis aiz sevis savas sēklas? 🌱
Mums reizēm šķiet – pabērsim sēklas, un nākamajā gadā varēsim priecāties un apbrīnot, kā viss krāšņi zied.
Taču dabā sēklai līdz pieaugušam augam nemaz nav tik viegls ceļš. No tās vispirms jāizdīgst sīciņam dēstam, pēc tam tam jāizdzīvo starp citiem augiem, jāatrod pietiekami daudz gaismas, ūdens un barības vielu. Un pļavas iemītnieki taču nav tikai augi – sēkla vai jaunais dēsts var kļūt par barību kādam kukainītim, gliemezītim, grauzējam vai putnam. Daļa sēklu nemaz neizdīgst, daļa izdīgušo dēstu aiziet bojā, un tikai neliela daļa no tiem rod iespēju izaugt par pieaugušu, ziedošu augu.
Tāpēc, ja sējam pa tiešo pļavā vai dārzā, mēģinot pēc iespējas vairāk atdarināt dabisko procesu, ir jāļauj dabai pašai izdarīt savu atlasi – daļa sēklu neizdīgs, daļa jauno augu neizdzīvos, bet stiprākie turpinās augt.
Taču, ja manās rokās ir šķipsniņa kādas ne bieži sastopamas savvaļas augu sugas sēklu, man ir svarīgi būt drošai, ka no sēkliņām izaugs augi un es tiem tiešām palīdzu vairoties.
Varbūt dabai no mums nemaz nevajag tik daudz.
Varbūt reizēm pietiek mazliet palīdzēt pašā sākumā – ļaut mazajam augam izaugt un pēc tam iestādīt to tur, kur tam rodam vietu.
Un arī pēc tam būt klāt – palīdzēt, kamēr tas iesakņojas un nostiprinās. Tad mazais augs jau ir gatavs pievienoties lielajam dabas daudzveidības pulkam – kā vēl viena ziedoša dzīvība tajā. 🌱
