30/08/2026
𝗔𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰𝗶̄𝗯𝗮𝘀 𝗮𝗿 𝘀𝗲𝘃𝗶 𝘀𝗮̄𝗸𝗮𝘀 𝘁𝘂𝗿, 𝗻𝗼 𝗸𝘂𝗿𝗶𝗲𝗻𝗲𝘀 𝗺𝗲̄𝘀 𝗻𝗮̄𝗸𝗮𝗺
Mēs bieži sakām - “man jāiemācās sevi mīlēt”, “man jābūt labākās attiecībās ar sevi”, “man jāpieņem sevi tādu, kāds esmu”. Taču, skatoties sistēm-fenomenoloģiski, rodas cits jautājums - no kurienes mēs vispār esam iemācījušies, kā izturēties pret sevi?
Attiecības ar sevi ir vienīgās attiecības, kas mums ir visu mūžu. Taču tās mainās, mums augot. Tas, kā bērns jūtas pats ar sevi, ir cieši saistīts ar ģimeni, kurā viņš aug. Tieši tur pirmo reizi rodas mūsu priekšstats par to, kas mēs esam, cik esam vērtīgi, ko drīkstam just, ko drīkstam vēlēties un kādas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem.
Bērns nepiedzimst ar gatavu spriedumu par sevi. Viņš vēl nezina, vai ir labs vai slikts, pietiekams vai nepietiekams, mīlams vai nemīlams. Šīs atbildes viņš pamazām saņem attiecībās ar sev nozīmīgajiem pieaugušajiem. Un bērns visu uztver ļoti tieši.
Ja viņam bieži saka: “Tu esi malacis tikai tad, kad izdari pareizi,” viņš var iemācīties - lai būtu vērtīgs, man ir jābūt labam. Ja viņu bieži kritizē, viņš var secināt - ar mani kaut kas nav kārtībā. Ja viņa jūtas tiek noraidītas, viņš var iemācīties - labāk neko nejust. Ja vecāki ir ļoti prasīgi, bērns var sākt sevi nepārtraukti kontrolēt. Un, ja bērns redz vecāku sāpes, viņš reizēm iemācās vēl ko citu - “man jābūt stipram, lai viņiem nebūtu grūtāk.”
Tas viss ar laiku kļūst par mūsu iekšējo pasauli. Tas, kas kādreiz bija ārpusē - vecāku vārdi, skatieni, attieksme, prasības, bailes, aizliegumi un arī mīlestība, pamazām kļūst par mūsu pašu balsīm. Mēs pieaugam, aizejam no vecāku mājām, veidojam savas attiecības, ģimenes un dzīvi, bet šīs balsis bieži vien paliek kopā ar mums.
Un tad mēs paši sev sakām to, ko kādreiz teica citi. “Tu varēji labāk.” “Neesi tik jūtīgs.” “Tev pašam viss jādara.” “Nedrīkst kļūdīties.” “Vispirms parūpējies par citiem.” “Tev jābūt stipram.” “Tu vēl neesi gatavs.”
Un mums šķiet, ka tas ir mūsu pašu iekšējais dialogs. Taču sistēm-fenomenoloģiskajā skatījumā ir svarīgi ieraudzīt - mūsu attiecības ar sevi nav radušās tukšā vietā. Tās ir veidojušās attiecībās. Tāpēc arī vēlāk dzīvē mēs bieži atkārtojam to pašu attiecību modeli, kuru kādreiz esam piedzīvojuši savā izcelsmes ģimenē.
Mēs varam mainīt partnerus, darbu, pilsētu, pat dzīvesveidu, bet, ja neesam ieraudzījuši, kas mūsos turpina darboties no agrāk piedzīvotā, mēs mēdzam atgriezties pie tiem pašiem iekšējiem stāstiem. Ne jau tāpēc, ka ar mums kaut kas būtu nepareizi. Bet tāpēc, ka tas ir pazīstams.
Un tomēr – kā mēs varam saprast, vai esam labās attiecībās ar sevi? Patiesībā to vislabāk var redzēt nevis tajā, ko mēs par sevi domājam, bet tajā, kā mums klājas attiecībās ar citiem cilvēkiem. Jo mēs neesam radīti dzīvošanai vienatnē. Lai dzīvotu, mums ir vajadzīgas attiecības - ar saviem vecākiem, partneri, bērniem, draugiem, kolēģiem. Un tieši attiecībās ar citiem, mēs visvairāk satiekam paši sevi.
Tāpēc reizēm ir vērts uzdot sev pavisam vienkāršus jautājumus par pašām nozīmīgākajām attiecībām:
𝗞ā 𝗺𝗮𝗻 𝗸𝗹ā𝗷𝗮𝘀 𝗮𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰ī𝗯ā𝘀 𝗮𝗿 𝘀𝗮𝘃𝗶𝗲𝗺 𝘃𝗲𝗰ā𝗸𝗶𝗲𝗺 – 𝗸ā 𝗽𝗶𝗲𝗮𝘂𝗴𝘂š𝗮𝗺 𝗯ē𝗿𝗻𝗮𝗺? Vai es spēju palikt savā vietā un būt bērns, saņemt to, ko viņi var dot, un atstāt viņiem viņu dzīvi un likteni? Vai arī joprojām cenšos kaut ko pierādīt, glābt, mainīt, pieprasīt no viņiem to, ko bērnībā neesmu saņēmis?
𝗞ā 𝗺𝗮𝗻 𝗸𝗹ā𝗷𝗮𝘀 𝗮𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰ī𝗯ā𝘀 𝗮𝗿 𝘀𝗮𝘃𝘂 𝗽𝗮𝗿𝘁𝗻𝗲𝗿𝗶? Vai es spēju būt līdzvērtīgs - ne labāks, ne sliktāks? Vai spēju būt kopā un vienlaikus palikt pats? Vai varu gan dot, gan saņemt? Vai arī attiecībās kļūstu par glābēju, kontrolētāju, mazo bērnu vai to, kuram visu laiku kaut kas jāpierāda?
𝗨𝗻 𝗸ā 𝗺𝗮𝗻 𝗸𝗹ā𝗷𝗮𝘀 𝗮𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰ī𝗯ā𝘀 𝗮𝗿 𝘀𝗮𝘃𝗶𝗲𝗺 𝗯ē𝗿𝗻𝗶𝗲𝗺? Vai spēju būt lielais, kurš dod, negaidot no bērna to, kas jāsaņem no pieaugušajiem? Vai spēju ļaut bērnam būt bērnam, neuzliekot viņam atbildību par savu laimi, attiecībām vai dzīvi?
Šajās attiecībās mēs varam ieraudzīt, cik daudz no sevis patiesībā varam satikt. Ja gadiem esam dzīvojuši noteiktā attiecību modelī, tas ir kļuvis par mūsu ieradumu, par mūsu iekšējo pasauli. Nav nemaz tik vienkārši sākt darīt citādi. Ir jāierauga, kas mūsos šo modeli uztur un no kurienes tas nāk. Ir jāuzdrošinās ar to strādāt un soli pa solim pāraugt to, kas kādreiz bija nepieciešams, bet šodien vairs nekalpo mūsu dzīvei. Kāds to dara meditācijā, kāds individuālā terapijā, kāds citā sev piemērotā veidā, un kāds nāk uz sistēmiskajiem sakārtojumiem. Metode pati par sevi nav svarīgākā – svarīgākais ir tas, vai tā patiešām palīdz cilvēkam ieraudzīt un mainīt to, kas viņa dzīvē atkārtojas.
𝗠ē𝘀 𝘀𝗲𝘃𝗶 𝘃𝗶𝘀𝘃𝗮𝗶𝗿ā𝗸 𝘀𝗮𝘁𝗶𝗲𝗸𝗮𝗺 𝗮𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰ī𝗯ā𝘀. 𝗨𝗻, 𝘀𝗸𝗮𝘁𝗼𝘁𝗶𝗲𝘀 𝘂𝘇 𝘀𝗮𝘃ā𝗺 𝗮𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰ī𝗯ā𝗺 𝗮𝗿 𝗰𝗶𝘁𝗶𝗲𝗺, 𝗺ē𝘀 𝘃𝗮𝗿𝗮𝗺 𝗶𝗲𝗿𝗮𝘂𝗱𝘇ī𝘁 𝗮𝗿ī 𝘁𝗼, 𝗸ā𝗱𝗮𝘀 𝗮𝘁𝘁𝗶𝗲𝗰ī𝗯𝗮𝘀 𝗽𝗮𝘁𝗶𝗲𝘀ī𝗯ā 𝗲𝘀𝗮𝗺 𝗶𝘇𝘃𝗲𝗶𝗱𝗼𝗷𝘂š𝗶 𝗮𝗿 𝘀𝗲𝘃𝗶.
𝐓𝐞𝐫𝐞̄𝐳𝐞 𝐑𝐢𝐞𝐤𝐬𝐭𝐢𝐧̧𝐚
𝑺𝒚𝒔𝒕𝒆𝒎𝒊𝒄 𝑪𝒐𝒏𝒔𝒕𝒆𝒍𝒍𝒂𝒕𝒊𝒐𝒏𝒔 𝑪𝒆𝒏𝒕𝒆𝒓 𝑹𝒊𝒈𝒂 𝒕𝒓𝒆𝒏𝒆𝒓𝒆
