Ja meklē vietu, kur veidot savu dārzu savā tempā.
Bez steigas. Bez spiediena. Bez nosodījuma vai kauna sajūtas.
Vietu, kur drīkst nezināt.
Kur drīkst uzdot jautājumus.
Kur drīkst kļūdīties, mainīt domas un meklēt savu risinājumu.
Kur nav jāierodas ar gatavu plānu, perfekti izpildītiem mājasdarbiem vai sajūtu, ka visam jau jābūt skaidram.
Tā ir vide, kurā cilvēki mācās, domā, eksperimentē un soli pa solim rada savus dārzus.
Te nav sacensības par skaistāko dārzu vai ātrāko progresu.
Ir sarunas. Ir domāšana. Ir kopiena.
Ir cilvēki, kuri cits citu iedrošina, dalās pieredzē un palīdz ieraudzīt situāciju no cita skatpunkta.
Dažreiz kāda atnāk uz sesiju ar konkrētu jautājumu un aiziet ar pavisam citu skatījumu uz savu dārzu.
Dažreiz kāda atnāk bez jautājumiem un sarunas laikā atrod virzienu nākamajiem mēnešiem.
Dažreiz dzīve paņem virsroku, un dārzam vai mācībām neatliek laika. Tad vienkārši pievienojas nākamajā reizē. Bez stresa. Bez pārmetumiem.
Un ļoti bieži izrādās, ka svarīgākais nav konkrētais augs, dobe vai darba saraksts.
Svarīgākā ir skaidrība.
Pārliecība.
Un sajūta, ka šajā ceļā neesi viena.
Tā ir vide, ko gadu gaitā esmu izveidojusi mentoringa programmā "Esi Autore Savam Dārzam!"
Dārza skola
Share
Radi savu dārzu pati! Dārza Skola ir autorprojekts par dārza plānošanu un veidošanu kā sistēmu, nevis atsevišķu darbu kopumu.
Skolas autore un pasniedzēja – Gunita Leitone, dārzkopības profesionāle ar ilggadēju pieredzi dārzu plānošanā, ierīkošanā un kopšanā. Neesi droša, vai sistēmiska pieeja dārzam ir Tev? Sāc ar īsu diagnostiku ↓
https://docs.google.com/document/d/1l8XEnJBVHwNeHErZcUj0T3RYaoBcRrre/edit?usp=drive_link&ouid=104294797324319808649&rtpof=true&sd=true
06/06/2026
Jau ceturtais vakars bez lapsām. 🦊
No 21.30 līdz 23.00.
Nav Minča dāvaniņu vietas pārbaudes. Nav pozēšanas uz akmens sienas. Nav padzeršanās no poda malas. Nav dārza apskates. Nav komposta kastu kontroles.
Pēdējā vakarā viena no viņām iznāca apmēram 40 minūtes agrāk nekā parasti. Dzirdēju ciemā cilvēkus skaļi klaigājam tieši tad, kad viņa devās lejup no manas mājas.
Kopš tā vakara — klusums.
Pēdējās nedēļās man daudzi jautājuši, kā jūtos par to, ka drīz būs pīles un apkārtnē dzīvo lapsas.
Patiesībā diezgan mierīgi.
Dabā ir sava kārtība. Lapsa ir plēsējs. Pīle ir potenciāls medījums. Tur nav ne labo, ne slikto. Ir tikai dabas dotie uzdevumi — izdzīvot, paēst un radīt nākamo paaudzi.
Ja es izvēlos turēt pīles, tad mana atbildība ir parūpēties par to drošību. Nevis dusmoties uz lapsu par to, ka viņa ir lapsa.
Tāpēc būs siets. Būs droša aploka. Būs jādomā arī par ērgļiem, kuru te netrūkst.
Tas viss ir daļa no kopējās sistēmas.
Tomēr...
man pietrūkst lapsu.
Pietrūkst spīdīgās spalvas vakara gaismā. Pietrūkst viņu amizantās uzvedības. Pietrūkst sajūtas, ka tūlīt kaut kur pagalmā parādīsies ruds siluets.
Es ceru, ka viņām viss ir kārtībā.
Un, ja kādu vakaru atkal ieraudzīšu pazīstamo rudās astes zibsnījumu, priecāšos.
Pat ja pēc tam atgriezīšos pie pīļu sieta plānošanas.
Jo daba nav jāidealizē, lai to mīlētu.
🦊🌿
Pīļu gaidības
Šodienas apgaita pīļu Zen dārzā.
Šoreiz ar asistentu Minci Princi.
Manos dārzos sāk parādīties dzīvnieki, kurus nevar nopirkt veikalā.
Cilvēki bieži jautā par augiem.
Kādas rozes stādīt?
Kādu hortenziju izvēlēties?
Kuru graudzāli likt dobē?
Bet ir vēl cita dārza iemītnieku grupa.
Glodeni nevar nopirkt stādaudzētavā.
Krupi nevar pasūtīt internetā.
Vardi nevar iestādīt dobē.
Lapsu nevar pievilināt ar katalogu.
Tie parādās paši.
Tikai tad, kad dārzā ir tas, kas viņiem vajadzīgs:
🌿 slēptuves,
🌿 barība,
🌿 ūdens,
🌿 miers,
🌿 dzīva augsne.
Šogad gan Kalna mājas dārzā, gan savā dārzā redzu vairāk glodeņu nekā citus gadus.
Kalna mājas dārzā dzīvo viens iespaidīgi resns krupis.
Manā dārzā ir vardes. Viena glodene ievākusies kartupeļu dobē zem salmiem. Vēl viena dzīvo pie mājas.
Un nevienu no viņiem es neesmu stādījusi.
Patiesībā tieši šie iemītnieki man bieži pasaka vairāk par dārza veselību nekā kārtējais mēslojuma maiss vai augu katalogs.
Jo augus var nopirkt.
Bet dzīvību dārzā nopirkt nevar.
Tā atnāk pati.
Ikvakara apgaita.
Šoreiz sabijos, jo beigās naca taisnā līnijā pie manis un nepilna metra attalumā strauji pagriezās sānis un uzleca uz akmens sienas un aizgāja savās gaitās.
Šodien ātrāk par 40 minūtēm kā parasti.
Laikam lapsas kundzei ieplānots pilns vakars.
Minča Prinča un lapsas mierīgā līdzāspastāvēšana.
Lapsa mēģināja tikt iekšā un pārbaudīt pīļu aploku- Zen dārzu. Mincis Princis uzrauga procesu.
Abas lapsiņas te dzīvoja vēl pirms manis.
Viena ir draugos ar manu kaķi Minci Princi vai vismaz cieņpilnās līdzāspastāvēšanas attiecībās.
Izskatās, ka apēd arī kaķa medījumus, kas neder mūsu galdam😅
Otra ir bailigāka.
Iejaucos un tā kā dzenu prom, lai saprot, ka mans dārzs nav viņām brīvpieejas un lai dodas savās gaitās.
Lapsas nav tikai gaļēdāji, labprāt ēd arī zaļumus, ogas, šķiet, ka arī ābolus.
Tā kā viņām ir ikvakara rutīna, tad zinu noteiktu laiku, kad dodas lejup pa ceļu un apmēram pēc stundas atgriežas, ejot augšup.
Mans ikvakara kino, sēžot terases dīvānā.
Dārzā mēs bieži runājam par kaitēkļiem.
Par to, kas apēsts, kas bojāts, kas savairojies pārāk daudz.
Bet daudz retāk runājam par to, kāpēc derīgie kukaiņi dārzā nepaliek.
Mēs gribam, lai daba pati palīdz uzturēt līdzsvaru.
Lai laputis apēd mārītes, lai kaitēkļu daudzumu samazina zeltactiņas, plēsīgās blaktis un plēsīgās lapsenes, lai apputeksnētāji regulāri atgriežas.
Taču, vienlaikus, mēs paši bieži izveidojam vidi, kur šiem kukaiņiem īsti nav, kur dzīvot.
Veidojam “tīru” dārzu.
Izravējam visas nezāles.
Atstājam tikai dekoratīvos augus vai kultūraugus.
Nogriežam noziedējušos stublājus.
Savācam lapas.
Likvidējam “nekārtību”.
Un kopā ar to pazūd arī kukaiņu barības augi, paslēptuves, ziemošanas vietas un nektāra avoti.
Derīgie kukaiņi neierodas tikai tāpēc, ka dārzā parādījušās laputis.
Viņiem vajag vidi, kur dzīvot ilgtermiņā.
Palīdzēt derīgajiem kukaiņiem var gan saimniekaugi un nektāraugi, gan dažādas dabiskas struktūras dārzā.
Un tās nav tikai klasiskās kukaiņu mājiņas.
Par dzīvesvietu var kļūt arī gadiem stāvoša zaru čupa, trupējošs vai sūnām apaudzis koka stumbrs, vecas lapas, mulčas slānis vai nepārāk “sakārtots” dārza stūris.
Tieši šādās vietās daudzi kukaiņi pārziemo, paslēpjas no karstuma, lietus vai plēsējiem un veido stabilas populācijas.
Daudzi derīgie kukaiņi pārvietojas lēni un veido populācijas pakāpen*ski.
Ja dārzā nav piemērotas vides, tie tur nepaliek.
Tāpēc bioloģiska pieeja nav tikai “nelietot pesticīdus”.
Ar to vien bieži nepietiek.
Ir jāizveido vide, kur daba vispār spēj iesaistīties.
Jo dārzs nav sterila telpa.
Tas ir dzīvs organisms ar savām attiecībām, līdzsvaru un iemītniekiem.
Un reizēm lielākā palīdzība dabai ir nevis kontrolēt vairāk, bet saprast, kas tai nepieciešams, lai tā varētu strādāt kopā ar mums.
Click here to claim your Sponsored Listing.