20/02/2025
Man gan tāda nolemtības pēcgarša pēc šīs tikšanās. Nekā pozitīva te nebija. Tas jau vien, ka Latvijas Skolotāju asociācija nav pieminēta šajā IZM ierakstā, par kaut ko liecina.
Un mēs jau saprotam, ka tikšanās bija ar domu, lai nomierinātu trakojošos, neapmierinātos, neizglītotos nemierniekus. 😉 Es zinu, ka neviens neko pēc būtības te vairs nemainīs, bet tomēr...daži retoriski jautājumi:
Kā šo projektu var piedāvāt laikā, kad skolotājiem, skolām nav nodrošinātas Maslova piramīdas pamatvajadzības (un man no sirds ir prieks, ka Ogres novadā ir, es tā sadzirdēju)? Cik tas ir ētiski? ...
Kā šo projektu varēs virzīt tālāk, ja ir tāda skolotāju pretestība, neizpratne? Cik dzīvotspējīgs projekts tālāk var būt, ja ir šāds fons?
Ir grūti būt tam visam klāt un saprast, ka skolotāju viedoklis nevienu neinteresē.
Ir smagi, kad redzi, ka vārdi neiet kopā ar darbiem - daudziem un daudzos limeņos.
Ir grūti saprast, kāpēc cilvēki redz un cieši turas pie viena pētījumu, pētnieku grupas atziņām, virziena, bet pilnīgi ignorē citus.
Šis viss nav pat par monitoringu, monitoringa sistēma ir tikai maza daļa iz visa lielā lauka. Ir tik daudz ačgārna pašā saknē, pieejā, kā lietas tiek darītas. Tie ir cilvēki, ar ko mēs strādājam. Nevar cilvēkam pārbraukt pāri ar buldozeru, nevar iedzīt zemē, nevar dzīt izmisumā. Tomēr tas notiek. Skolotāji, direktori tiek dzīti izmisumā. Sistēma krustu šķērsu tiek sarežgīta, pinamies savos sarežģītajos pinekļos, uz priekšu netiekam. Uz Igauniju braucam pieredzē, bet neredzam tur to, ko vajadzētu ieraudzīt. Viss vienkāršais un skaidrais ir dzīvotspējīgs, pārējais ir īslaicigs vai pat ārdošs.
Guna Pudule
